Ziemelis iegaudojās kā aizšauts vilks un, neaizmirsis pagrābt pātagu, dzinās viņiem pakaļ.

    Sarkanas svītras zibēja tumšajās debesīs, kur gaisu kapāja Ziemeļa pātaga, bet viņa aurošana tricināja gaisu, ka pērkona grāvieni.

    Bet kur varēja Dienvids noslēpt Pārsliņu no Ziemeļa dusmām? Viņš nolika to zem rožu krūma un teica, lai pagaidot viņu te, kamēr viņš izcīnīšot grūto div­kauju ar brāli.

    — Noskūpsti mani, pirms aizej, mans mīļais, mans vienīgais, un es tevi gaidīšu te kaut visu mūžu.

    Un Dienvidvējš skūpstīja Pārsliņu maigi un ilgi, līdz juta, ka mīļotā saplok viņa skavās un kā rasas piliens norit un saplūst ar zemi.

   — Kur viņa? Kur palika viņa? — purinādams brāli, tincināja pieskrējušais Ziemelis. — Es redzēju, nupat tu viņu skūpstīji.

    — Ak brāli, nav mums vairs ko naidoties, — skumji atbildēja Dienvids. — Lūk, tur viņa tagad guļ, kā rasas piliens, kā asara savienojusies arzemi.

    — Ha, es viņai neticu un neticu arī tev, — zobus griezdams, atbildēja Ziemelis. — Lai viņa nekad ne­varētu celties, es viņai uzvelšu ledus vāku.

Reizi pa reizei Dienvidvējš iet aplūkot savus rožu dārzus un ābeļu dārzus. Un, lai tas ir ziemas vidū vai agrā pavasarī, Pārsliņa jūt viņa tuvumu, ar savu elpu atkausē ledus vākā mazu lodziņu un pabāž galviņu, lai ieskatītos sava mīļotā zilajās acīs.

Bet cilvēki, kas ierauga mazo baltgalvīti, nez kāpēc kļūst priecīgi un stāsta cits citam kā lielu notikumu:

— Tu zini, dārzā jau uzziedējusi Sniegpulkstenīte!