— Dejo! Dejo man! — auroja Ziemelis, tā, ka nolīgojās visi Sniega mājas spraišļi, bet viņa auri nespēja iejūsmināt Pārsliņu.

    — Ā-ā-ā! Ū-ū-ū! — Ziemelis gaudoja un, izrāvis aiz jostas aizbāzto pātagu, sāka to vicināt pa gaisu.

     — Un tagad, brāli Dienvid, es vairs netaupīšu tavus rožu dārzus un ābeļu dārzus. Vēl šonakt es tiem uzpūtīšu savu elpu, tad rīt tu varēsi šūpoties nokaltušajos zaros un raudāt siltas asaras, — Ziemelis drau­dēja brālim.

     Laikam taču mīlestība vislabāk var pateikt padomu, kā glābt to, kas tavam mīlamajam ir dārgāks par dzī­vību. Ziemelis vēl nepaguva ievilkt elpu, kad Pārsliņa, redzēdama Dienvida acis satumstam, ātri atrāva vaļa savus pūrā dotos pēļus un acumirklī Dienvida dār­zus kā balta seģene noklāja sniegs. Ne rozēm, ne ābelēm nekā vairs nevarēja nodarīt Ziemeļa ledainā elpa.

     Kā prātu zaudējis, Ziemelis tagad mēģināja atriebties Pārsliņai. Viņš atvēzējās pret viņu ar savu pātagu, bet Pārsliņa veikli izvairījās.

    Tad Ziemelis nosvieda pātagu un metās uz Pārsliņu.

     — Kāzas beigušās! — viņš kliedza. — Tagad es tevi vedīšu uz mājām un ieslēgšu tumšā pagrabā. Tur tevi sagrauzīs žurkas un peles, tu nepaklausīgā sieva!

    Laikam taču arī Dienvidam mīlestība pateica, kā glābt to, kas viņa sirdij bija kļuvusi dārgāka par dzī­vību. Viņš pieskāva sev pie krūtīm Pārsliņu un lidoja ar to uz saviem dārziem.