“Vai, kāds tu lepns!” princese ieplēta acis.
    “Es nemaz neesmu lepns. Es tev dodu. To man māte iedeva.”
    “Nu labi, labi. Tu man patīc. Nāc pie manis, kad gribi. Še mans gredzens, sargi tevi ielaidīs.”
    Princese novilka no savas mazās rokas un pasniedza viņam zelta gredzenu. Kariete aizripoja.
    Puika grozīja gredzenu rokā un raudāja. Cik skaista bija mazā princese, un cik bāla un slima viņa izskatījās!
    Kādu dienu viņš atkal nāca, sēdēja un skatījās ūdenī.
    Tur garām gāja kāds vīrs ar tumšu seju. Viņš redzēja, ka zēns sēd pie pašas straumes, un viņam uznāca ļauns kārdinājums.
    Viņš pagrūda to, un zēns lidoja uz galvas ūdeni. Gaisma pazibēja un nodzisa viņa acīs, kuras piepildīja ūdens.
    Tai brīdī no dzelmes cēlās Ūdens māte, uz savām augstām krūtīm, kuras cilāja spēcīga elpa, nesdama augšā mīkstus, platus viļņus. Viņa saņēma nabaga puiku, piespieda to pie savām slapjām krūtīm, apsedza ar saviem dūņu melniem matiem un nonesa savā glāžu pilī. Viņa noguldīja to uz smilšu paladziņa un uzpūta tam savu elpu, kura smaržoja pēc dūņām un zivs. Zēns nopūtās un atvēra acis.
    “Kur es esmu?” viņš jautāja.
    “Guli, guli, mans puisīti, tu esi pie mātes.”

    No rīta pils priekšā cienīgi grozījās vecais vārtu sargs krusttēvs Sams. Viņš, kā likās, runāja kaut ko, un viņa vārdi kāpa augšā kā bāli burbuļi. Mazā zivtiņa Rudace, sīka un zeltaina kā auziņas, viņam blakus gandrīz nemaz nebija saredzama.
    “Vai, kāds smuks puisīts!” zivtiņa iesaucās, ieraudzījusi zēnu; kurš vēl gulēja, nolicis vaigu uz smilšu pagalvja.
    “Vai, es gribu viņu nobučot!” Rudace kā dzirkstiņa pieskrēja klāt un pielika savu mazo muti pie vēsā stikla.
    Viņai pakal šāvās vesels bars mazu zivtiņu un dejoja ap pili kā zelta lietus.
    “Ejiet prom, ejiet prom!” krusttēvs Sams viņas gaiņāja ap savu asti. “Uzmodināsiet puisīti!”