Nu viņa apkampa to, satina savos matos un, nākdama ar vilni augšā, uznesa un nolika to krastā.
    Bija nakts. Pa augšu, tāpat kā agrāk, krustām un šķērsām tecēja zvaigznes. Priekšā uz krasta vienās ugunīs staroja ķēniņa pils. Ielas vēl bija pilnas ļaužu. Viņi priecīgi runāja un čaloja, un puisis dzirdēja, ka ķēniņa meita gaidot preciniekus; braucot no malu malām gan zeltā, gan sudrabā. Bet īstā vien vēl neesot.
    Puisis domāja, ka viņš arī varētu ieiet - tāpat vien, paskatīties, kā mazā princese, kuras sejiņa tur lejā, upes dibenā, arvienu peldēja viņam priekšā kā blāvs ūdenszieds, sēd tēva pilī savā spožumā kā karaliene un līgava.
    Puisis parādīja sargiem princeses gredzenu, un viņu ielaida. Pilī galdi bija klāti, visās zālēs skanēja mūzika. Precinieku te bija kā miglas. Princese smaidīdama staigāja starp viesiem, bet nevienam nesolījās. Viņa vēl arvien kaut ko gaidīja.
    Un puisim tā nelāga vien bija, tā nelāga vien bija. Visi viņam mina uz kājām un bīdīja to ar elkoņiem pie malas. Viņš jutās kā sliktā sapnī.
    Cik neīsts viss te izskatījās. Kas tie bija par prinčiem! Pat ūsas un bārdas viņiem likās tikai pielīmētas.
    Beidzot viņš bija iespiests kaktā aiz durvīm, kur viņš pat no tālienes princesi vairs nevarēja saredzēt. Nu viņš ķērās pie savas stabules, un mīkstas, klusas ūdensskaņas sāka burbuļot pa zāli.
    Visas kājas sāka cilāties. Puisis spēlēja arvien ātrāk un ātrāk. Visi elsoja un lēca, kamēr tiem nokrita liekās bārdas un katrs parādījās savā īstā izskatā. Tur bija arī tas miesnieka puisis, kas bija atņēmis viņam maizes gabalu. Šie precinieki bija sabraukuši no visām ceļmalām, kas vien bija varējuši sev uzšūt spožus svārkus.
    Stabulīte skanēja un svilpa. Precinieki krita un meimuroja pa durvīm ārā. Zāle bija tukša. Arī princese bija nokritusi uz dīvāna.
    Nu viņa piecēlās un pamāja puisim ar pirkstiņu. Viņa ieveda to mazā kambarī, kuru viņa piepildīja ar savu saldo elpu. Tad viņa saņēma savās šaurās delnās puiša galvu, skatījās viņam acīs un teica: “Tu esi mans īstais.”
    Tur viņi sēdēja un runāja. Bet vēl saldāk bija, kad viņi cieta klusu.
    Pa to laiku uzlēca saule un skatījās pa logu iekšā. Bet pa sētas trepēm kāpa augšā sētnieks ar slotu un slaucīja lejā pār slieksni zelta pušķus, treses un liekās bārdas.
1929