- Kas tev noticis? Vai tu neesi driģenes ieēdis? - Roze nobažījusies apjautājās, bet tā arī neuzzināja, kur Jukums ņēmis jautrības zāles, jo svešais bija ne­manot pazudis.

    Šo pašu puisieti Jukums sastapa pēc nedēļas, at­griezdamies no līgavas apciemojuma. Viņš bija tāds kā sakaunējies, tāds kā noraizējies, jo nākamā sievasmāte viņu sarāja par tā vakara bļaustīšanos - pār ezeru jau tālu skan. Svešais atkal līdzjūtīgi apjautājās, par ko draugs tā noskumis, un Jukums uzticīgi izkratīja sirdi. Ak, ko tur bēdāties, vai neesot zināms, ka sievasmāte - vellamāte, lai iedzerot labās zāles un metot visas nepatikšanas pār galvu. Jukums dzēra un, jo dzēra, jo kļuva jautrāks un prasīja vēl un vēl. Mājinieki viņu rītā atrada pie zirgu dzirdāmās siles aizmigušu un ilgi nevarēja uzmodināt.

    Un tā katru reizi, - līdzko Jukumam kādi rūpesti, svešais puisis klāt ar zāļu pudeli, kamēr Roze atrada savu līgavaini ezera malā valstāmies un nelabi vai­dam. Viņa tikmēr prašņāja, tikmēr tirdīja, kamēr Ju­kums izstāstīja, ka dzēris labās zāles un laikam iedzēris pavairāk. Roze nu zvērināja savu mīļo, lai triecot to nelūgto dakteri pie joda un kā vīrs tiekot galā ar visām likstām. Jukums to svēti apsolīja, un svešais arī vairs nerādījās, it kā būtu noklausījies šo sarunu. Bet kā tikai viņš prata iebāzt savu zāļu pudeli Jukumam gan kabatā, gan pagalvī zem spilvena, un kā tu neiedzersi, kad miegs nenāk, lauzot galvu, kur ņemt naudu līgavaiņa kārtai, kur mielastam?

    Kad līdz kāzām bija atlikušas vairs tikai trīs dienas, Roze veltīgi izgaidījās Jukumu ezera malā un gāja lūkot, kāpēc viņš kavējas. Mājas un pagalms jau bija ietinušies melnā tumsā, tikai pa puspievērtajām rijas durvīm izlauzās zaļas gaismas kūlis. Roze piegāja tuvāk, un ko viņa tur ieraudzīja! Uz steķos uzceltās alus mucas jāteniski katrs savā galā sēdēja Jukums un - jānudien - pats nelabais un sita trumpas. Vai tiešām Jukums neredzēja, ka viņam pretim sēd spalvains velns ar ragiem un garām ausīm, zirga kāju gar klonu švīkādams? Un tā zaļā gaisma spīdēja no velna ņirdzīgajām acīm - vai tiešām Jukums to nemanīja?

    - Pīķis trumpā! - kliedza velns. - Kāravs marjažs! Krusts lamūrs! Aņizakt!