- Mmm ... nnēē ... - Jukums šaubīgi novil - Iedzer!

    Pēc trešā malka Jukums iesaucās:

    - Lai iet! Vai tik vien meitu pasaulē!

   Šausmas, kas bija sastindzinājušas Rozes balsi, ta­gad kā karsta šalts to atkausēja. No viņas mutes izlauzās kliedziens:

   - Jukum, ko tu dari! Tu mani nospēlē velnam!

    Viņa skrēja uz ezermalu, tumsā apdauzīdama kājas līdz asinīm. Viņai pat neienāca prātā, ka pasaulē nav tikai viens puisis - Jukums. Nē, ja Jukumam velna zāles mīļākas par viņu, tad nav vērts dzīvot.

    Aizirusi laivu līcī, Roze iesaucās:

    - Ardievu, jaunība, ardievu, dzīve!

     Viņa ielēca ezerā un palika tur uz visiem laikiem.

    Tagad nu Jukums aptvēra, ka nospēlējis savu dzīves laimi. Viņš katru dienu sēdēja ezera malā un kaut ko gaidīja, kaut ko cerēja, kaut ko nožēloja.

    Bet reiz, ap Jāņu dienu, viņš ieraudzīja līcī šūpo­jamies baltu ziedu. Nez kur viņam radās dziesma: Balta puķe ezerā, Tā ir mana līgaviņa ...

    Vai tā bija atbalss, kas atbildēja no līča? Nē, varēja saklausīt vārdus:

    Labāk guļu ezerā,

    Ne dzērāja klētiņā ...

    Ūdensroze, ezerroze - tā cilvēki iesauca šo puķi.