Reiz satikās Uzpurnis ar Uzpirksteni.

   — Ļoti gribas uzpurnoties, — teica Uzpurnis, — bet nav neviena purna.

   Viņu bija suns nometis, jo suns bija nolēmis kuram katram vairs nekost, un tad jau Uzpurnis tam vairs nebija vajadzīgs. Uzpurnis bija mēģinājis uzbāzties zābaka purnā, bet zābaks to bija nogrūdis nost. Viņam uzpurnis neesot vajadzīgs — lai netraucējot! Uzpurnis tagad staigāja pa pasauli nepieņemts un meklēja purnu.

   Bet Uzpirkstenis, gluži otrādi, bija aizbēdzis no darba, un viņu meklēja un ķēra ciet. Uzpirkstenis teica, ka viņam apnicis caurām dienām stumt adatas. — Atsperies adatai pret dibengalu un tikai stum! — viņš pukojās.

   — Es labāk gribētu būt zvaniņš!

   — Zvaniņš? — brīnījās Uzpurnis. — Kā, vai tad es neizskatos pēc zvaniņa?

   — Izskaties gan, — teica Uzpurnis, — bet tev jau nav mēles!

   — Mēles man nav, bet mēli var dabūt, — Uzpirkstenis bija pārliecināts.

   Tā nu abi gāja. Uzpirkstenis meklēt mēli. Uzpurnis — purnu.