— Es ēdīšu! — solīja Uzpirkstenis.

   — Tev jau nav mēles.

   — Nu tad lai ēd Uzpurnis! — sacīja Uzpirkstenis.

   — Nē, es ne! — Uzpurnis turējās pretī. — Man jau nav purna.

   — Nu tad es ēdīšu pati! — saskaitās Govs. — Ja es neēdīšu, nebūs piena; ja nebūs piena, spaiņi un krūzes, un pudeles paliks tukšas. Un tas ir bīstami. Tu jau zini, ka visi ar tukšu vēderu ir nikni, bet, ja nikni, — tad arī bīstami.

   — Tad lai Spainis nāk paēd zāli tavā vietā! — domāja Uzpirkstenis.

   Spainis tobrīd tiešām bija tukšs un nāca arī. Govs aizgāja pēc mēles.

   — Tā ir mana timotiņa mēle. — Viņa atnāca un rādīja.

   — Man mutē ir āboliņa mēle, un man vēl mājās palika trešā. Šo tu vari paturēt.

   — Tik liela! — galīgi apjucis brīnījās Uzpirkstenis.

   — Ko tad tu uzreiz neteici? Vai tad tu neredzi, cik es esmu mazs?

   — Peņģerots tāds! — Nu Govs galīgi saskaitās.