— Vai tad tu neredzēji, cik es esmu liela? Vai tad tu domā, ka man ir kurpītes mēle, jā?

   Kur tad nu lai es to mēli lieku? Jānes uz mājām! Atkal jāstaigā riņķī! Vai tad man jāēd nemaz nav? Govs, dusmās šņākdama, izēda Spaini, bet Uzpirkstenis rāva Uzpurni tālāk.

   — Tu dzirdēji? Kurpītei esot mēle!

   — Es zinu. — Atmeta ar roku Uzpurnis. — Kurpītei ir purns arī, bet viņa nedod.

   — Vajag pierunāt. — Uzpirkstenis drāzās tālāk. Uzpurnis līdzi.

   Kurpīte gāja uz balli. Kurpju Suka nupat bija beigusi to spodrināt un pačukstēja, ka tik tīru mēli kā Kurpītei viņa nekad neesot redzējusi.

   Tā nekad neesot jāspodrina, viņa birstējot papēžus, sānus un purngalus, bet mēli nekad neesot bijis jāspodrina.

   — Kas ir, tas ir. — Suka uzpūta Uzpirkstenim stipru zābaksmēra dvašu, un Uzpirkstenis apgāzās un paģība — tik drausmīgu smaržu viņš oda pirmoreiz mūžā.

   Kad viņš nāca pie samaņas, Uzpurnis ar Suku jau bija izrunājuši un apsprieduši, kā tālāk būt. Suka bija teikusi, ka varbūt Uzpirkstenis sajaucis. Esot tāda puķe — Kurpīte. Sukasprāt, tā tik skaisti pēc kurpju smēra nesmaržojot, bet, ja jau Uzpirkstenim kurpju smērs nepatīk...