— Tad jau tev nav puķu sirds, — teica trešā.

   — Tev jau nav sulas.

   — Tev jau nav krāsas.

   — Tu jau esi no metāla.

   — Ej pie Zvana tornī!

   Aizgāja Uzpirkstenis pie Zvana. Bet Zvans — dam! un dirn! — nevarēja — dam! un dirn! dam! — neko pateikt. Zvanam — vam! un bam! — nebija laika. Zvans — bam! — bija radīts — bam! — zvanīšanai.

   — Un kur tu te gadījies — dam! dam! — tev bija jāsargā pirksts — dam! — tu — dam! — kur tu — dam! — tā vazājies — dam! drram! Redzi, man svētki jāzvana — dam! — un ugunsgrēki — dirn! dam! — un stundas man jāsit, un man nav — dam! damm! — man nav laika, ej tu atpakaļ, strādā savu darbu! Re, kā Mārīte pirkstu bez tevis tu dirn! tu dam! — sadūra — dirn! dam! Ko tu domā galu galā — gam! bam! dam!

   Bet tagad jums, protams, gribas zināt, kur palika Uzpurnis.

   Ja es zinātu, es jums pateiktu.

   Bet vispār — viņš tepat kaut kur uzglūn. Tā ka — ja jums ir purns...

   Laiku pa laikam ir vērts paskatīties spogulī.

   Vakar māte teica tētim: — Ko tu mani atkal rej!

   Bet kaimiņu Jānis atnāk no savām mājām un saka:

   — Vairs nevaru dzīvot. Viņš mani ēd nost.