Satika Uzputeni.

   — Uzputeni, vai tev ir purns? — taujāja Uzpurnis. — Nē, man nav, — teica Uzputenis.

   — Nu, nu, neizliecies! — draudēja Uzpurnis. — Vai tad tu nevienam nekod? — Nē-e, — nobijies liedzās Uzputenis.

   — Nekad, nekad nevienam? — uzstājās Uzpurnis.

   — Ja nu kādreiz mēlē, kad es esmu skābāks, kad man pieliek rabarberus vai cidonijas...

   — Redz nu, ka samelojies! Dod tik šurp purnu! Rādi, kur tev purns! — priecīgi sāka rosīties Uzpurnis.

   — Pagaidi, pagaidi, kā tu teici? Tu teici, ka tu kod mēlē? — iejaucās Uzpirkstenis. — Nu tu dzirdi, Uzpurni? Viņš varbūt visas mēles ir nokodis! Un es te velti meklēju. Maucies virsū tam plēsoņam!

   Uzpurnis metās virsū Uzputenim, bet Uzputenim tiešām purna nebija, un nevienu mēli viņš nebija nokodis, tāpēc gluži nevainīgs izslīdēja cauri Uzpurnim. Un, kad Uzpurnis, vinnēt gribēdams, vēlreiz metās tam virsū, Uzputenim par aizstāvi uzradās Bļodiņa. — Ko jūs gribat no tā Uzputeņa? — viņa uzkliedza tā, ka Uzpirkstenim acis aizmiedzās.

   — Kā jums nav kauna!