- Brauc uz Rīgu. Es arīkatru pavasari braucu pēc kāpostu sēklām uz Rīgu.

    Zemnieks domā, ka ticis no zaķa vaļā. Domā: kur tāds zaķis naudu ņems, iesēdīsies vilcienā bez biļetes, ieliks vīru cietumā, tad izstrēbsies tur skābus kāpostus, tā ka vēlāk tiem vairs ne virsū neskatīsies. Bet šis zaķis nebija no muļķajiem, kaut gan ausis tam ne par sprīdi nav īsākas kā citiem zaķiem. Aizcilpo viņš uz staciju, gaida vilcienu. Gaida un skatās - kurš braucējs pienāk, tas nopērk biļeti, kuri pienāk, tas nopērk biļeti.

   - Ko jūs darīsiet ar tām biļetēm? - apjautājas zaķis.

   - Brauksim uz Rīgu, - šie atbild.

   - Vai bez biļetes nevar? - zaķim tā jocīgi paliek ap sirdi.

   - Bez biļetes nevar.

    Hm. Tādu nešpetnību! Cilpo nu atpakaļ, Rīgu neredzējis un kāpostu sēklas nedabūjis. Zaķim sirds sāp kā aizpērn sašautā ķepa. Viņš nosēžas uz ceļa stabiņa un rauš no acīm asaras. Te pie pašas garās auss atskan negants kauciens.

    «Suņi!» zaķītim ļipa kļūst auksta, viņš gribētu mukt, bet paliek uz stabiņa kā piesalis. Ak tu brīnums! Kaucēji nav vis suņi, bet mazas, glītas mājiņas uz riteņiem piebrauc pie stacijas. Ļaudis steigšus raušas pa kāpnēm iekšā. «Ak tad tā brauc uz Rīgu!» domā zaķis.

   «Laimīgu ceļu! Laimīgu ceļu!» viņš uzsauc iekāpējiem, un vilciens sāk kustēties.