«Pag, es varētu pavizināties līdz Putnu gāršai,» zaķim pēkšņi iešaujas prāta.

    Viņš uzlec uz kāpnēm un brauc kā kungs.

   «E, šitā līdz Rīgai dabūt izvizināties,» nopūšas zaķis, «tad manā zaķa mūžā vairāk nebūtu ko vēlēties.»

    Zaķim tā patīk vizināties, ka viņš aizmirst pie Putnu gāršas nolēkt. Vilciens tuvojas stacijai.

    «Vai dieniņ, vai dieniņ,» vaimanā zaķis. «Tūlīt nāks ārā konduktors un saņems mani ciet.»

     Vilciens apstājas tik strauji, ka zaķis noveļas no kāpnēm kā maiss. Tūlīt arī konduktors ver vaļā durvis un laiž iekšā jaunus braucējus. Pa tam zaķis jau atžilbis.

   «He, he! Šitā var aizbraukt līdz pašai Rīgai!»

    Nu ir meistaram amats rokā. Tikko vilciens tuvojas jaunai stacijai, zaķis nolec, tikko sāk kustēties, zaķis jau sēž uz kāpnēm. Gari pūzdams un smagi elsdams, vilciens ieripo Rīgā. Zaķis uzmeklē sēklu tirgotavu. Ko tur daudz gudros, ies tik iekšā un prasīs kāpostu sēklas. Bet tirgotājs visas sēklas pārdevis, pašlaik slauka kopā pabiras.

   - Ko jaunskungs vēlas? - pa tirgotāja vīzei tas laipni noprasa.

   - Kāpostu sēklas, - zaķis bailīgi tikko dabū pār lūpu.