- Kādu kāpostu sēklas jaunskungs vēlas: mums ir galviņu kāposti, puķu kāposti, rožu kāposti, kacenu kāposti. Varbūt jaunskungs ņems kacenu kāpostus - vasarā var ēst lapas, ziemā grauzt kacenu?

     «Nu tas nu gan ir blēdis,» zaķis nodomāja. «Visādu kāpostu sēklas piesola, bet par visgaršīgākajiem ne vārda.»

     - Un citādu kāpostu sēklu jums nav? - viņš viltīgi noprasa.

     - Nav, - pārdevējs noplātīja rokas.

    - Es gribētu skābu kāpostu sēklas, - jau drošāk uzstājās zaķis.

    Tirgotājs pavīpsnāja - šis pircējs, acīm redzot, bija galīgi uz zaķa.

    - Ak, skābu kāpostu, - pavisam saldā balsī iesaucās tirgotājs. - Jā, tās mēs dodam par velti. - Viņš saslaucīja sēklu pabiras papīra maisiņā un pasniedza zaķim.

    - Še, dēls, bāz ķešā. Ap vasarsvētkiem iesēj, ap Jāņiem jau ēdīsi skābu skābos.

     Zaķis laimīgs brauca mājā. Iesēja kāpostus mitrajā meža liekņā, pats sēdēja klāt un uzmanīja, lai putni neizkasa, lai kurmji neizrok, lai kazas neapgrauž. Sieva tos ravēja no rīta līdz vakaram, bērni stiepa ūdeni un laistīja divreiz dienā. Tikai tad, kad trijlapainie kāposti sāka laisties ziedos, zaķis pirmoreiz nogaršoja jauno ražu.

   - Lai mani vilks apēd, ja tie nav skābi kāposti, - iesaucās zaķis, lēnām sūkādams nokosto lapiņu. Nu arī zaķene un zaķēni saklupa kāpostu grēdā un slavēdami ēda skābus kāpostus vasaras laikā.

    Nu zaķis kļuva lepns un lielīgs kā tītars. Visus aicināja uz skābu kāpostu mielastu un stāstīja, kā bez naudas izbraukājis Rīgu. Kopš tā laika skābās meža puķītes sauc par zaķa kāpostiem, bet braucējus bez biļetēm par - zaķiem.