Bet raganai savs nodoms, šonakt tik ātri steigties: viņa stāv ar nelietīgo kaimiņu saziņā un tas jau vēl itin silts jāsteidz kaimiņam paziņot, ka tirgotāja meita pie vīriņiem. Kaimiņš, tādas vēstis sadzirdējis, atplēš muti un brīnās: "Kas to būtu varējis no miroņiem uzmodināt? Nudien, tur tie sasodītie rūķīši vainīgi! Bet vēl nekas! Es tev iedošu kreklu, kurš ar nāves zālēm svaidīts. To tu aiznesi tādā dienā uz mājiņu, kur pirts kurināta. Kamēr meita pirtī peras, vari kreklus pārmainīt: viņas kreklu paņemt un šo kreklu vietā atstāt."

   Ragana paņem kreklu un apsolās uz matu izdarīt.

   Kādā dienā divpadsmit vīriņi saka meitai: "Māsiņ, izkurini nu atkal pirtiņu, esam nostrādājušies brīnum melni !"

   Vīriņi noperās pa priekšu un tad māsiņai reize. Bet, kamēr šī perās, ragana slepus pārmaina kreklus. Meita apvelk to, kurš ar nāves zālēm svaidīts un paliek uz vietas. Vīriņi gaida, gaida, nevar māsiņas sagaidīt. Aiziet raudzīt; ak tu manu sūro dieniņu: māsiņa pagalam! Nu raud un nu žēlojās; bet kas pagalam - pagalam. Labie vīriņi ieliek nomirušo zelta zārkā, dimanta kājām, uztaisa skaistu pili, gaišiem logiem, uzliek pils čukurnī zelta vērloku un tad ienes zelta māsiņu tur dusēt.

   Bet nu gadījās, ka ķēniņa dēls, šinīs dienās izgājis medīt. Nevilšu ierauga zelta vērloku un tūlīt sūta sulaiņus, lai paskatoties. kas tā par savādu pili ar zelta vērlokiem. Sulaiņi atnāk atpakaļ ar tādām vēstīm: "Zelta vērloks vēl nekas; bet pilī guļ zelta zārkā, dimanta kājām tik daiļa meiča, kā saule. Mums viņa pamiruse izliekas."

   Ķēniņa dēls aiziet turp: ja, mirusi nevar jau tik daiļa būt; jāved uz mājam un jārauga atdzīvināt. Nu sasauc pareģus, un saaicina zīlniekus, lai pasakot un zīlējot, kā iespējams, to atdzīvināt. Zīlniekiem viegla lieta; tie uz rāvienu pasaka: "Dzīvība radīsies, ja raganas krekls nebūs mugurā!"