Labi - visi tā ar mieru.

   Nu tad iesākšu: "Priekš kāda gada mans tēvs, uz citu pilsētu aiziedams, nodeva mani ar brāli pie kaimiņa.. Šis kaimiņš pavēlēja manam brālim mani nokaut. . .."

   "Tas nav tiesa!" kaimiņš tūlīt iebļaujas, jo šis arī atnācis uz ķēniņa pavēli pilī.

   "Nu, ja tas nav tiesa, tad tev trīs gadi cietums!" ķēniņš atsaka un liek iemest pagrabā.

   "Stāsti nu tālāk!" ķēniņš pavēl.

   "Tad piepeši nokļuvu mežā pie divpadsmit vīriņiem, jo brālis palaida nenokautu. Tur pamiru; bet te ķēniņa pilī atdzīvojos. Pēc tam nodzērām ar ķēniņu kāzas..."

    To sakot, ķēniņš vairs nevar noturēties; bet sulainis māj ar roku nerunā, citādi cietums. "Pēc kāzām mani viesulis aizrāva uz mežu, kur tik ilgi maldījos kamēr iemaldījos pie sava tēva."

   Līdz ko nu sulainis izstāstījis, tā ķēniņam atveras acis: viņš pazīst; tēvam atveras acis: viņš pazīst un brālim atveras acis: viņš lai pazīst. Nu bij prieki bez gala. Ķēniņš nelaiž neviena uz mājam: visiem jāpaliek un jādzer vēl trīs dienas atkāzas. Bet pēc atkāzām nelietīgo kaimiņu izvilka no pagraba un notiesāja labāk uz nāvi, nekā likt vēl cietumā tupēt.