Un pareizi: līdz ko novilka raganas kreklu, tā daiļā meiča atplēš acis. Ķēniņa dēls vairs nelaiž daiļo meiču projām; viņš bildina par savu līgaviņu un nodzer kāzas trīs dieniņas, trīs naksniņas.

   Bet līdz ko kāzas nosvinētas, te ragana arī kājās. Viņa uzglūn jaunajai ķēniņienei un aizrauj to ar viesuli dziļi, dziļi mežā, lai tā nomaldītos. Šī maldās, maldās, bet izmaldās uz to pilsētu, kur vecais tēvs aizgājis tirgoties. Pašā pilsētas malā tā satiek cūkganu, kuram prasa: "Ķēniņ, kā to pilsētu sauc?"

   Tā un tā.

   "Kam tās cūkas, kuras tu gani?"

   "Cūkas pieder tam tirgotajam, kurš priekš gada te atnāca."

   "Vai viņam nevajaga kalpones?"

   "Ne, kalpones viņam nevajaga, bet sulaiņa gan."

   To izdzirduse ķēniņiene ieiet pilsētā, pārģērbjas sulaiņa drānās un tad iet tīši gar tēva logiem. Vecais tirgotājs, sulaini ieraudzīdams, tūlīt uzbļauj: "Eh! vai nelīgsi pie manis?"

   "Kālab ne."

   Labi - salīgst. Te otrā, trešā dienā visam pilsētām ziņa klāt, lai eijot uz ķēniņa pili, jo jaunajam ķēniņam ķēniņiene zuduse - jāpalīdzot sataujāt. Visi brauc, vecais tirgotājs ar savu sulaini ar. Pilī nu katrs stāsta, ko tik zin un ko tik redzējis, bet to pateikt, kur ķēniņiene - to neviens nevar. Beidzot pienāk ir sulaiņa reize stāstīt. Sulainis pasmudzina galvu un tad iesāk tā: "Redziet, labprāt stāstītu; bet iekams iesāku, katram jāapņemas, ka nerunās man ne pušplēsta vārdiņa pretim un, ja kāds tomēr runātu, tam tad lai trīs gadi cietums.”