«Jā nu, tas vīrs, pie kā esi salīdzis, nav vis labais, un mēs četri esam apburti ķēniņa dēli. Ja nevarēsi visu izdarīt viņam pa prātam, tad tevi arī noburs par zirgu. Tādēļ klausi mani - ieej, kamēr vīrs guļ, dārzā, norauj divus ābolus, ielien klusu jo klusu pie viņa gultas un paņem no pagalvja tos sienamos, ko tur redzi, tad steidzies pie manis šurp un kāp man mugurā! Es tevi aiznesīšu no šejienes projām.»

   Dēls visu tā izdara, kā mācīts. Un, līdzko nu kumeļam mugurā, kumeļš paceļas gaisā un laiž pār jūru kā vējš, pateikdams dēlam tik atpakaļ neskatīties. Ap vakaru dēls jūtas nokusis, kumeļš to mana un tūdaļ pamāca:

   Dēls iemet. Tūdaļ gadās saliņa pašā jūras vidū, kur atdusēties. Otrā dienā itin agri dēls izgulējies kāpj atkal kumeļam mugurā un laižas cauru dienu pār jūru. Ap vakaru atkal jūtas noguris. Lai sviežot otru ābolu pār kamiesi. Labi. Tūdaļ gadās sala, kur atdusēties. Trešā dienā jūra nobeidzas un šie abi nolaižas zemē pie svešas ķēniņa pils. Kumeļš pazūd acumirklī, bet dēls ieiet pie ķēniņa pēc darba apprasīties. Ķēniņš salīgst dēlu par dārznieku. Bet ķēniņam trīs meitas, tās bija ieņēmušās katru dienu nākt pie jaunā dārznieka puķes lūkoties. Dārznieks labprāt rāda visām trim savas puķes, bet jaunākajai ķēniņa meitai iztop labāki. Tai iedod vēl saplūktās puķes, pārsietas tiem sienamiem, ko no velna pagalvja paņēmis. Jaunākā ķēniņa meita brīnum uzteic puķes, bet jo vairāk sienamos. Kur tik tādus esot dabūjis?!

   Bet nezin pēc kāda laika atdauzās pilī divi ķēniņa dēli uz precībām. Ķēniņš labprāt atdod ķēniņa dēliem savas vecākās meitas, bet šie kā ēst - lai dodot jaunāko! Ķēniņam tīri gals rokā, nekā ierunāt, ne apmierināt. Beidzot ķēniņam sirds aptekas, viņš nosaka īsi un strupi:

   «Ja tā neesat mierā, darīšu citādi. Rītu lai sanāk visi mani pavalstnieki pie viņa kalna. Manas meitas visas trīs uzkāps kalnā un metīs pa zelta ābolam. Pie kura kājām zelta ābols nokritīs, to metēja apņems par vīru.»