Trešā dienā priekš saules atkal kumeļš klāt pie dārznieka - lai ejot vēl beidzamo reizi pie ozola. Aiziet, piesit - iznāk dimanta zirgs ar dimanta bruņām un dimanta zobinu. Uzkāpj mugurā, saule lec, un ienaidnieki tādā spožumā apmulst. Sāk cirsties, ienaidnieki, abi znoti, vecajam ķēniņam klāt - lai līgstot mieru, lai piedodot. Viņi nekad vairs pret savu sievu tēvu nekarošot. Ķēniņš piedod un nolīgst mieru, bet tai pašā brīdī jāj dimanta jātnieks garām. Ķēniņš par varu grib zināt, kas tas tāds, viņa glābējs, bet jātnieks ne teic, ne arī apstājas.

   «Tā ne!» Ķēniņš aiziet priekšā ar savu zobinu. «Tev būs teikt, no kurienes nācis!»

   Šis nesaka vis un piecērt dimanta kumeļam, bet ķēniņš ātri iedur ar savu zobinu dimanta jātniekam kājā, lai vēl atturētu. Bet nekā - dimanta jātnieks aiziet kā viesulis un nozūd dārznieka būdā. Tur tas mudīgi apsien brūci ar sievas lakatu un nesaka nevienam, ko izdarījis.

   No rīta ķēniņš taisa uz miera derībām lielas dzīres un salūdz visus pavalstniekus, arī dārzniekam jānāk. Bet dārznieks liek atbildēt, ka esot slims. Tomēr ķēniņš nav mierīgs, ies slimnieku apraudzīt. Aiziet - atron šo gultā ar pārsietu kāju, apskatās - turpat gultas galā arī dimanta zobins. Nu iznāk gaismā, kas bijis īstenais ķēniņa glābējs. Ķēniņš nezin, ko darīt no prieka, un tūliņ ieceļ savu dārznieku par ķēniņa pēcnācēju. Tagad sākas īstās dzīres.

«Nu, vadzi, dārzniek! Aizved mani pie tā paša ozola un nocērt man kaklu! Tik nebaidies, tam tā būs notikt, lai celtos labums!»

   Labi. Līdz nu nocērt kaklu - kumeļš paliek par staltu princi, sacīdams: «Paldies, ka paklausīji! Tagad mans laiks pāri, jo biju noburts.»