Sanāca pasauls ļaužu - kurš nu negribēs ķēniņa meitas? Papriekšu met abas vecākās meitas, tām zelta āboli nokrīt pie abu ķēniņa dēlu kājām. Beidzot metīs jaunākā - tai nokrīt zelta ābols pie dārznieka kājām.

   Citi priecājas, ka dārzniekam tāda laime, bet ķēniņa dēli pikti bez gala: viņi nevarot to paciest, ka tāds lupata esot par svaini un tad vēl jaunāko māsu paraudams. Ķēniņš pats esot tik tur vainīgs, un tādēļ viņi piesakot savu sievu tēvam karu. Nekā darīt, šie brūk virsū - ķēniņam jāturas pretī. Bet tūliņ pirmā dienā ķēniņam neiet nekādā jēgā ar karu - ķēniņš nobēdājies, znoti smietin smejas.

   Te otrā rītā priekš saules kumeļš klauvējas pie dārznieka durvīm. Dārznieks paver durvis, šis kā sadedzis:

   «Klausies - vai iesi savam sievastēvam palīgā? Tūliņ aizteci pie tā un tā ozola, piesit trīs reizes un lec tam mugurā, kas tur iznāks - būs labi.»

   Dārznieks aiztek pie ozola, piesit trīs reizes - iznāk sudraba zirgs ar sudraba bruņām un sudraba zobinu. Uzlec tam mugurā, piejož zobinu - saule patlaban lec, un šis nu laistās kā brīnums. Znotu karaspēki, tādu ieraudzījuši, domā, ka no pašām debesīm kāds sievastēvam palīgā. Sāk nu cirsties, nebija ne ko iesākt - kur sudraba zobins klāj, tur birst kā spaļi. Tai dienā sievastēvs uzvarējis, bet jājējs arī pazudis.

   Otrā rītā atkal priekš saules kumeļš pie dārznieka - lai ejot pie ozola. Aiziet, piesit - iznāk zelta zirgs ar zelta bruņām un zelta zobinu. Šis uzkāpj mugurā, piejož zobinu - saule lec, un jājējs laistās kā brīnums. Ienaidnieki domā, ka kāds no debesīm atjājis. Sāk nu cirsties, nebija ko iesākt - kur klāj, tur birst. Vecais ķēniņš atkal uzvarējis.