Vecos laikos dzīvoja atraitne, nikna ragana. Viņai bija īstā meita un sērdienīte, pameita. Īstā meita bija nejauka kā pati ragana, garu, līku degunu, nolutušām ausīm, lielām lūpām, krumpainiem vaigiem, bet sērdienīte bija skaista, daiļa vaigā un smuidri, stalti noaugusi kā niedre ezerā. Zināms, ka uz nejauko mātes meitu neviens nemeta ne acu virsū, bet pēc skaistās sērdienītes tīkot tīkoja jau daudz precinieku. Tas raganai grauztin grauza sirdi, un savās domās tā apņēmās nogalināt pameitu.

   Kādu dienu pamāte izdzēsa mājā visas ugunis un sūtīja tad pameitu pēc uguns uz sumpurņa pili, kas nebija tālu no raganas mājas. Tā zināja, ka negantais sumpurnis saplosīs cilvēku savā pilī gabalu gabalos. Sērdienīte, godīga, klausīga meitiņa, tūliņ darīja, ko tai lika, un teciņus tecēja taisni pa ceļu, pa lielu, biezu mežu uz sumpurņa pili. Mežam cauri tapusi, tā satika brangu govi ar ļoti pierietējušu tesmeni. Govs mīļi lūdzās: "Meitiņ, izslauc mani, ar pierietējušu tesmeni iet grūti."

   Sērdienīte tūdaļ ņēmās un izslauca govi, ka labāk nevarēja.

   "Paldies, paldies tev, meitiņ,"sacīja govs, un nu gāja katra savu ceļu.

   Tālāk iedama, sērdienīte satika baltu aitiņu ar ļoti garu, pinkainu vilnu, kas karājās līdz pat zemei. Aitiņa mīļi lūdzās: "Meitiņ, nocērp mani, ar biezu vilnu grūti iet karstā laikā."

   Sērdienīte tūdaļ ņēmās un nocirpa aitiņu, ka labāk nevarēja.

   "Paldies, paldies, tev meitiņ,"sacīja aitiņa, un katra aizgāja savu ceļu.

   Atkal kādu gabalu pagājusi, sērdienīte ieraudzīja zirgu, kas ar virvi pie mieta bija pavisam notinies. Zirgs mīļi lūdzās: "Meitiņ, attin mani vaļā!"

   Sērdienīte tūdaļ ņēmās un attina virvi no mieta, un gāja savu ceļu tālāk uz sumpurņa pili pēc uguns. Sumpurņa pils bija gaužām grezna māja, kas stāvēja uz vistas kājām. Šurp atnākusi, sērdienīte padeva labvakaru un lūdza uguni. Sumpurnis, labvakaru saņemdams, atteica: "Dabūsi gan uguni, bet še tev šīs podziņas - skandini un dej, kamēr izgulēšos."