Vienam tēvam un mātei nebija neviena bērna. Reiz tie abi, aiz galda sēdēdami, runāja: „Kaut jel Dievs mums, mazākais, tādu bērniņu kā ezīti dotu!”

   Tos vārdus izteicot, mazs ezītis izlien no aizkrāsns un saka: „Es esmu jūsu dēls!” Vecie pieņem ezīti un izaudzina.

   Kad ezītis bija pieaudzis, tas mātei saka tā: „Ja mans dēls būtu lielāks, tad paganītu cūkas, bet tik maziņu cūkas nomīs, ko tad?”

   „Ko bēdāties, gan jau izganīšu!”

   „Vai tad Tev nebūs bail, dēliņ?”

   „Man no cūkām bail? Tā tīrā kauna lieta! Dodiet tik šurp, gan jau izganīšu!”

   Labi. Ezītis aizdzen cūkas uz mežu un sagana trīs gadus, nemaz mājā nedzīdams. Cūku pulks pieaudzis par tiem gadiem tik liels, ka ne izskaitīt nevar, tomēr ezītis tev nogana uz matu.

   Bet nu gadījās, ka tās zemes valdnieks bija izgājis tai mežā un apmaldījies. Viņš maldoties ierauga ezīša cūku pulku, bet pašu ganiņu neredz, jo ezītis ielīdis vāverīšu cērpā.

   „Vai te kāds gans arī pie tām cūkām?” valdnieks skaļi sauc.

   „Āče! Te jau esmu!” ezītis cērpā atbild.

   „Kur Tu esi?”

   „Vāverīšu cērpā esmu.”

   „Nāc šurpu pie manis, izrunāsimies!”

   „Kālab ne?” ezītis atbild un izlien laukā.

   „Kā Tu tik mazs vari cūkas noganīt?”