Vienam tēvam bija dēls. Tēvs to sūtīja aitas ganīt un piekodināja: "Gādājies, ka nevienu aitu nepazaudē, ja kāda trūks, tad dabūsi sukas, cik uziet!"

   Puisis aizdzina aitas ganībās. Gan atminējās, ka tēvs biedinājis, tomēr atstāja aitas ir tad un apskatījās pēc kāda svilpes koka. Vīram svilpes koku meklējot un svilpes griežot, vilks iekrita aitās un viena cimdu, zeķu devēja atšāva ļipu.

   Dēls kā vīrs dzen vakarā aitas mājā, uz saviem jaunizgrieztiem svilpjiem jandāliņu pūzdams. Mājā pārnākušam tēvs pretim, skaita aitas - viena trūkst. Tēvs šim bargi uzsauc: "Vai tu tā pats nemaz nezini, ka viena aita trūkst?"

   Dēls atbildēja: "Kā to lai zinu? Man vienam pašam spēles jātaisa un aitas jānogana."

   Tēvs teica: "Šoreiz tev piedodu, bet otrureiz ne un ne!"Dēls atkal dzina aitas ganībās, tēva vārdus vērā nelikdams, meklēja tādus kokus un grieza svilpes. Vilks par to starpu tiesāja aitu apakš egles. Mājā pārnākušam, aitas skaitot, vienas mazāk atrodot tēvs puisim tā zilināja viņu galu, ka gandrīz vai dzert bij jāprasa.

   Trešo dienu puisis dzina nobēdājies aitas ganībās. Aitām tikko zālē tikušām, gans aizmirsa vakarējo pērienu un projām svilpes griezt. Viss labi gan, bet, kamēr pats pie svilpēm, tikmēr vilkam jērs vēderā. Atpakaļ nācis, izskaita vilnainos vai reiz div', trīs, bet kā pagalam, tā pagalam - vienas nav. Vīrs savu ganekli gan aizdzen mājā, bet no vakarējām strojām bīdamies, laiž ļekas vaļā, taisni uz mežu.

Skrēja, skrēja, nonāca pie kādas upes, atrada laivu, iekāpa tajā un laidās ar straumi uz leju. Tā braucot miegs uznāca, apgūlās un gulēja līdz rītam cieti. Pamostoties saule bija gabalā. Nu atstāja laivu, paķēra svilpi un pūta un pūta.

Tās zemes ķēniņš, medībās būdams, dzird upes malā kādu pūšam. Iet lūkot, kas tur pūš, ierauga puiku. Tāds viņam patīk un ved to sev līdz uz pili.