Kādam puisim jākalpo pie ļoti barga kunga par zirgu puisi. Lai gan zirgi bij apkopti uz to labāko, tad tomēr kungam nekad nebij labi, viņam tikās puisi mūžam paķircināt. Beidzot tas aizliedza pa dienu ir zirgus sukāt - vajagot pa nakti bez uguns nosukāt. Neko darīt - nabaga zirgu puisim jāmocās vaj grib vaj negrib. Tā paiet daži gadi. Te kādu vakaru kungs iesauc puisi iekšā un saka: "Vadzi, šonakt tu man nosukā zirgus labi spožus. Rītā, saulei lecot, pavadīsi mani aiz viņa meža."

   Labi - no rīta kungs ar zirgu puisi aizbrauc. Līdz ko mežam cauri, kungs liek zirgus atpakaļ braukt un pats paliek turpat. Puisis gan brīnās, kas kungam par vajadzību mežā palikt;tomēr, kas viņam daļas - griež zirgus apkārt un brauc. Caur mežu braukdams, puisis tāpat gara laika pēc darbojas ar pātagu drīz gar zemi vilkdams, drīz mīkstajā sūnā cirzdams. Te nejauši pātaga uzcērtas skaistai putna spalviņai. Puisis aptur zirgus un grib redzēt, kas tā par tādu savādu spalviņu. Izlec pakaļ, tavus brīnumus! Spalviņa tīra zelta.

   "Tādas lietas nevar zemē atstāt!"puisis iesaucas un iebāž pacēlumu kabatā. Bet zirgs, kurš pa labo roku iejūgts, atsaka: "Nepriecājies bez laika, spalviņas dēļ tev klāsies diezgan slikti."

   "Ak, kas par niekiem! Uz tādu vīzi vairs nedrīkstēs nekā pacelt,"puisis atcērt un laiž uz mājam. Spalviņu tas noliek zirgu stallī un nesaka nevienam, ko pacēlis. Tā atnāk nakts, kur jāiet pēc veca ieraduma zirgi sukāt. Aiziet stallī, viss stallis no zelta spalviņas spožuma tik gaišs, kā dienu. "Tata labi!"puisis priecājas, "nu vairs nebūs jāsukā zirgi pa tumsu."

   Tomēr prieki bij īsi. Kungs, patlaban pārkuldamies, ierauga, ka stallī tāds spožums. Viņš paver durvis un dusmīgi uzsauc zirgu puisim: "Cikreiz lai tev teicu, ka nav brīv, zirgus sukājot, uguni dedzināt?"

   "Tā nav uguns, kungs;tā ir zelta spalva, kas te spīd."

   "Zelta spalva! Kur tādu ņēmi?"

   "Pacēlu šodien mežā, kungs!"