Viņš sāk apprasīties, bet šī neteic ne pagalam, no kurienes tāda. Nu kad neteic, tad kungam cits padoms pie rokas: viņš klusu pavēl diviem jātniekiem gataviem būt un, pēc dzīrēm sudraba karietei pakaļ dzīties, lai izzinātu, kur kariete paliek. Bet ir tas neizdodas, jo sudraba kariete acumirklī nozūd, ka nedabū ne apskatīties.
   Šīs divas jau sen mājā, sen pārģērbušās, sen izgulējušās, turpretim kungs ar savām māsām tik otrā rītā pārrodas.

   Vecākās māsas vēl nebij ne pār slieksni pārkāpušas, kad tūlīt pirmais vārds: "Vai, māsiņ, ko mēs redzējām: tur atbrauca sudrabota karte, sudrabotām princesēm, gribējām gan izzināt, no kurienes tās tādas, bet nevarējām un nevarējām, aizgāja, kā viesulis. Vai, māsiņ, kas tev to deva redzēt!"

   "Lai, lai - kas tad no lielas redzēšanas atkal nu ir!"

   Pēc kāda laika cits kungs atkal tura lielas dzīres, pats ķēniņa dēls arī tur ielūgts. Dzīru dienā vecākās māsas itin agri papēžus vien min, bet jaunākā atsaka brālim: "Brauci, brauci ar māsām, es palikšu pie kaziņas."

   Šie aizbrauc. Tumsai metoties, kaziņa iztek laukā, iebrēcās un te tūlīt zelta kariete, četriem zirgiem, diviem kučieriem, diviem sulaiņiem klāt. Sulaiņi ienes zelta drānas;kaziņa norauj savu kažociņu, satin to un paglabā, uzvelk zelta drānas un pārvēršas par staltu meiču. Kučieri nu tik nopliukšķina pātagas un viens divi kariete dzīrēs klāt. Ieiet iekšā: visi saplok un nevar izbrīnoties, no kuras zemes tādas atbraukušas. Kaziņas kungs paņem kaziņu uz deju un ķēniņa dēls kaziņas kunga jaunāko māsu. Dejot abi, tā kaziņas kungs, kā ķēniņa dēls - domā: "Kaut varētu tādu skaistuli reiz par sievu dabūt."

Ķēniņa dēlam patīk kaziņas kunga māsa, kaziņas kungam tā, kura jau viņreiz patika. Tomēr, ko tas viss palīdz: šīs nesakās un nesakās, no kurienes tādas. Nospriež atkal jātniekus pakaļ laist;bet velti: kariete pazūd kā miglā!