Otrā dienā vecākās māsas pārbrauc un stāsta: "Vai, māsiņ, ko mēs redzējām: tagad atbrauca zelta kariete, ar zelta princesēm, bet, kur viņas palika, to nezinām. Gan gribēja pats ķēniņa dēls izzināt - nelīdzēja. Kas tev to deva redzēt?"

   "Lai, lai, kas tad nu no lielas redzēšanas atlec!"

   Pēc kāda laika pats ķēniņa dēls taisa dzīres un salūdz visu visādus. Dzīru dienā vecākās māsas itin agri papēžus vien min, bet jaunākā māsa atsaka brālim: "Brauci, brauci tu viens pats ar māsām, es palikšu pie kaziņas!"

   Šie aizbrauc. Tumsai metoties, kaziņa saka uz jaunāko māsu: "Vai zini, māsiņ, šovakar mans laiks nobeidzās par kaziņu būt. Tagad dimanta drēbes apvilkšu un tad arī viņas valkāšu, tu tāpat. Kaziņas kažociņu ietīšu lakatiņā, iedošu sulainim un, kamēr mēs uz dzīrēm būsim - lai sulainis kažociņu sadedzina." Kaziņa nu iztek laukā, iebrēcās un tā tūlīt dimanta kariete, četriem dimanta zirgiem, diviem kučieriem, trijiem sulaiņiem, klāt. Tam vienam sulainim kaziņa iedod drānu kušķīti un nosaka tā: "Šo kušķīti tu sadedzini, kamēr mēs abas uz dzīrēm esam. Bet neskaties, kas tur ietīts, citādi tu nelaimīgs uz visu mūžu!"

   To sakot, abas dimanta drēbēs iekāpj karietē un viens divi nolaiž ķēniņa dēla pilī. Ieiet iekšā: visi saplok un nevar izbrīnoties, no kuras zemes tādas gadījušās. Kaziņas kungs paņem kaziņu uz deju un iečukst ausī: "Kaut varētu tevi par sievu dabūt!"
Ķēniņa dēls paņēmis kaziņas kunga jaunāko māsu uz deju un iečukst arī tai ausī: "Kaut varētu tevi par sievu dabūt!"

   Bet līdz ko abi šos vārdus izteikuši, te kaziņa pietek jaunākai māsai klāt un iečukst: "Brauksim tūlīt mājā, jo mana kaziņas āda rūk rūkumā!" Acumirklī šīs pazūd, ka nedabū ne apskatīties.