No rīta kungs pārbrauc pie beigām nobēdājies. Jaunākā māsa iztek dimanta drēbēs brālim pretim un prasa: "Brālīt, vai nu gribi savu kaziņu redzēt?"

   "Gribu, gribu, bet saki man, kur tu tādās drēbēs ietiki? Vai nebiji tā, kura vakar ķēniņa dēlam nozuda?"

   "Lai nu kā, bet vai gribi, lai tagad tev tavu kaziņu parādu?"

   Kamēr šie tā runā, kaziņa iznāk un parādās kungam. Kungs, to redzēdams, priekos noģībst. Jaunākā māsa nu ņēmās visu izstāstīt. Visi priecājas, tik vecākajām māsām nebij labi ap dūšu, viņas knaibīja pirkstus un nožēloja, ka pret kaziņu tādas bijušas.
   Otrā dienā ķēniņa dēls, no tām dzirdēt dabūjis, kunga pilī klāt un tūlīt sarunā kāzas taisīt. Tās tik bija kāzas: ķēniņa dēls ar jaunāko kunga māsu sēdēja vienā galda galā, kungs ar savu senāko kaziņu otrā galda galā.

   Abi vecīši, senākie pirtnieki, arī bij kāzās. Kungs diezgan nevarēja vecīšiem patencināt, kā toreiz neliegušies ar savu kaziņu uz pili nākt.