Viņos laikos kādam ķēniņam bijis tāds avju gans, kurš mācējis tik jauki koklēt, ka pat putni salaidušies klausīties. Arī meža zvēri, izdzirdēdami viņa kokles skaņas, sanākuši ap ganāmo pulku un klausījušies un klausījušies. Avis tie ne plēsuši, ne tramdījuši. Jādomā it kā kāda augstākā vara sargātu gan pašu avju ganu, gan viņa avis.
   Reiz gadījās, ka paša ķēniņa meita iziet gar to meža līci pastaigāties, kur avju gans patlaban savus lopiņus gana. Ķēniņa meita, tuvāk pie līča nākdama, izdzird mīlīgās kokles skaņas. Viņa apstājas, klausās vienreiz, klausās otrreiz: tīri sirds kūst, kas par skaņām! Beidzot tā pieiet klāt un saka: "Puisīt, divas lietas man tev jāsaka: man patīk tavas kokles skaņas un otra lieta: tu pats arī man patīci. Ne es šķiršos no tavām kokles skaņām, ne no tevis paša."

   Puisītis nu koklēja tik jauki, tik jauki un meitiņa klausījās tik uzmanīgi, ka pat aizmirsa uz mājām iet. Vecais ķēniņš izgaidījās vienu brīdi, otru brīdi, bet meita ne redzama, ne dzirdama. Viņš iet meklēt un atron savu bērnu pie avju gana.
"Ko te tu dari?"vecais bargi uzprasa.

   "Klausos, tētiņ, puisīša koklīti. Vaj neredzi, ka pat putniņi salaidušies klausīties. Pavēli puisītim koklēt un tu redzēsi, ka ir tev patiks klausīties. Tu, tētiņ, tad vairs arī nebrīnēsies, ka esmu apņēmusēs nekad vairs ne no viņa paša, ne no viņa koklītes šķirties."
Vecais ķēniņš, to dzirdēdams, paliek zils aiz dusmām. Viņš sagrābj meitu, pārved mājā, bet puisīti - koklētāju - pavēl mežā ievest un uz nāvi nosodīt.

   Ķēniņa sulaiņi ieved avju ganu mežā, lai patlaban izpildītu, ko ķēniņš pavēlējis. Bet, līdz ko tie domā nevainīgam pieskarties, te mežs drūmīgi nošalc un pašā tai brīdī zaļoksns vīrs zaļās drēbes uzsauc bendem: "Manā daļā nevainīgos nenosodīsiet!"Bet, tā kā ķēniņa sulaiņi tūlīt negrib vis no avju gana ar labu atstāties, tad zaļais vīrs savu roku paceldams, nosoda viņus pašus uz nāvi, turpretim avju gans, to redzēdams, no prieka sagrābj savu kokli un nu kokle, lai lūzt un plīst.