Jā, itin pareizi: pret vakaru ķēniņa dēls satiek svešu kara vīru. Tas prasa: "Nu, dēls, ko gribi?"
   "Gribu spēkoties, gribu cīnīties tāpat kā tu!"

   "Kā redzu, griba tev laba, dēliņ, bet, kamēr manos kaulos nāksi, tad vēl nepiemirsti dažus gadus cūkas paganīt."

   "Nedomāju vis, ka māte mani par velti lolojuse. Kā būtu, ja liktum zobinus pie malas un saķertumies sprandā. Diezin vai neatlaistu man cūkas ganīt."

   "Nu raudzīsim!" vecais smiedamies iesaucās. Abi saķērās, vecais paliek apakšā. To redzēdams, vecais prasa: "Dēls, to nebūtu domājis. Saki tūlīt, uz kurieni jāsi, kas tāds esi?"
"Jāju uz tēva mājām, ķēniņa pili, jo esmu viņa vienīgais dēls. Tēvs esot aizgājis, kā man māte stāstījusi, priekš deviņiem gadiem uz karu. Jāju viņu meklēt. Tomēr uz ceļa mani pamācīja, lai jājot atpakaļ: tēvs nākot uz mājām."

   To dzirdēdams, vecais atver acis: viņš pazīst savu bērnu, savu stipro dēlu.
Saulītei rietot, tēvs ar dēlu pārjāj pilī. Māte priecīga bez gala, viņa apkampj vīru, apkampj dēlu un nezin, kā izpriecāties par to, ka ņiprais jauneklis tik ātri tēvu atradis. Bet tēvs saka: "Man ne vien par dēlu prieks, es visvairāk priecājos par tevi, kas mācējuse tik brašu dēlu izaudzināt."

   Tā tas nu paliek. Pēc laba laika dēls saka: "Tēt, laid mani pasaulē spēkus izmēģināt!"
Labi, tas tēvam patīk, viņš izvada dēlu, lai iet mēģināties.