Nu salīgst tādu mieru: puszirgam jāiet līdz, jāpalīdz ķēniņš apkarot un jānonāvē mazākais divas raganas. Labi - visi trīs aiziet kā draugi.

   Te abas raganas - pēdu jaucējas - pie ķēniņa klāt.

   "Ko domā - puszirgs pārvarēts, puszirgs mieru salīdzis! Ko nu darīsi?"

   "Ko nu citu darīt - jāiet pašam. Jauciet jūs divas viņiem pēdas, es steigšos ar karaspēku pakaļ."

   Tā notiek. Raganas jauc un ķēniņš steidzas, steidzas, kamēr panāk. Nu izcēlās briesmīgs karš: zeme dimdēja, kauli krakšķēja. Kur ķēniņa dēls ar zobinu deva, tur šķīda, kur puszirgs ar ozolu krāva, tur lēveņiem bira. Tik izglābās, kā ķēniņš ar raganām.
   Ķēniņa dēls, viņa līgava un puszirgs pēc tik varenas kaujas domā vispirms labi atpūsties. Viņi ieiet dziļāki mežā un atron mazu būdiņu. Te visi trīs apņemas kādu nedēļu padzīvot. Ķēniņa dēls būšot katru dienu medījumus pagādāt un puszirgs atkal palikšot pie viņa līgavas mājā, lai raganas neuzbruktu. Šiem tā izlikās itin droši un derīgi esam, bet ķēniņš ar raganām nepuva vis aizkrāsnē. Tas sadabū vēl trešo raganu un tad izrīko darbus šitā. Divām raganām jāpārvēršas par lāčiem, lai uzbruktu puszirgam un līgavai, un trešajai raganai jātiek galā ar ķēniņa dēlu.

   Trešā dienā pēc kautiņa ķēniņa dēls aiziet medīt un puszirgs ar līgavu paliek mājā - būdiņā. Te ap pusdienas laiku divi lāči klāt. Viens lācis uzbrūk puszirgam, bet otrs paslēpjas. Kamēr nu puszirgs to vienu lāci žņaudz, tamēr otrs lācis slepus, no muguras puses, puszirgam klāt un izrauj sirdi. Puszirgs, ar nāvi cīnoties, pārplēš vienu lāci, pārplēš otru, bet tad arī pats atkrīt augšpēdu un izdziest. Līgava, to redzēdama, atstāj būdu un skrien ķēniņa dēlu meklēt, bet tam tāds pats liktenis gaidāms. Trešā ragana, par vilkaci pārvērtusies, jauc ķēniņa dēlam pēdas un grib tādā bezdibenī ievilināt, ko cilvēks, ja to nezin, nemaz nevar par bezdibeni iedomāties. Vis pāri mīksta lāču sūna un tā jau neaugs uz bezdibeņiem. Jau ķēniņa dēls bezdibeņa malā, jau domā kāju uz nevainīgo lāču sūnu spert, te tas sadzird meža biezumos līgavas balsi, līgavas ūkšķināšanu. Viņš atūkšķina pretim un paskatās atpakaļ. Ak, tavus brīnumus! - vilkacis turpat uz papēžiem. Ko nu gaidīt, liek vienreiz ar zobinu - gatavs. Līdz ko nu vilkacis atstiepjas, te ķēniņa dēlam atveras acis - mīkstā lāču sūna pārvērtusies par briesmīgu bezdibeni. Nebūtu līgava saukuse, tad raganai būtu izdevies. Līgava nu izstāsta savas briesmas un šis atkal savas. Abi bij priecīgi bez gala, ka tik laimīgi izdevies, bet tie lielākie prieki vēl bij tie - raganām mirstot gadījās pazīstams taks, pa kuru jaunais pāris iziet uz tēva pili.

   Otrā nedēļā tēvs darina savam dēlam tādas kāzas, kādas vēl nebij redzētas. Tur, jāsaka, puspasaule bij saaicināta: kam bij kumeļš, tas nāca jāšus, kam kumeļa nebij, tas nāca kājām un, kas nevarēja ne jāšus, ne kājām, tas līda četrrāpus, bet kāzās būt vajadzēja, lai būtu, kā būdams.