Šis ar mieru, bet, kā iedzer, tā aizmieg uz deviņām dienām. Kāzinieki gan grib atmodināt, bet nekā. Beidzot nabags saka: "Ja līgava pate man līdzi nāktu, tad iedotu zāles, kā ķēniņu atmodināt, bet ja ne, tad tik lēti neatmodināsiet."
   Visi tūlīt vienā balsī: lai ejot līdz, lai ejot līdz, jo citādi kāzām beigas, citādi prieku vietā bēdas.

   Labi - šie divi aiziet. Kāzinieki gaida vienu brīdi, otru brīdi, vienu dienu, otru dienu - ne vairs līgavas, ne zāles. Gaidi, gaidi, tie tev vairs nāks atpakaļ!

   Abi kumeļam mugurā un nu tik jāj. Un, kas vēl tas labākais: nabags, upītē nomazgājies, paliek par slaiku ķēniņa dēlu. Kāziniekiem no tādām lietām, zināms, ne jausmas, bet pēc deviņām dienam ķēniņš, mozdamies, tūlīt apķer citādi to lietu. Tas saka: "Tā jau domāju. Lai, lai, tūlīt likšu raganai pēdas jaukt, lai abi bēgļi mājas neatrastu un tad pavēlēšu kara spēkam pakaļ dzīties. Tā notiek. Kara spēks panāk gan bēgļus, bet ķēniņa dēls ar savu zobinu apkauj visu kara spēku tāpat, kā toreiz burvi klintīs. Tik viens atliekās un izbēg. Tas aiznes savam ķēniņam ziņu par kara spēka likteni. Ķēniņš tūlīt liek vēl otrai raganai bēgļiem pēdas jaukt un tad nolielās: "Pag, pag! Man stāv ieslodzīts tāds stiprinieks, kas ozolu visām saknēm izceļ un deviņdesmit asu vienā lēcienā aizlec - laidīšu to vaļām. Lai tik nu jaunie ļaudis sataisās."

   Ķēniņš palaiž savu stiprinieku vaļām. Tas izrauj lielu ozolu visām saknēm un tad dzenas, ko tik māk, ar lielo rungu bēgļiem pakaļ. Bet stiprinieks vēl nebija ne trīs lēcis, te vecais nabags jaunajiem palīgā, sacīdams: "Dēls, sataisies! Drīzi būs jācīnās, jo notālumā zeme sāk dimdēt. Te atskries tāds milzis: pusē cilvēks, pusē zirgs. Bet nu ievēro - necērt ar savu zobinu divreiz. Redzi, tu, vienu cirtienu cērtot, notrieksi viņu gar zemi un tad pietiks, puszirgs sāks mieru līgt. Tomēr citādu mieru nelīgsti, kā tik tādu, viņam vienkārt jāapsolās tev līdz iet, otrkārt jāpalīdz tavs pretinieks, viņa paša ķēniņš, apkarot, un treškārt jāapņemas mazākais divas raganas nonāvēt."
   Līdz ko vecais nabags bij aizgājis, te puszirgs ar lielo ozolu ik pa deviņdesmit asīm, ik pa deviņdesmit asīm, klāt. Ķēniņa dēls izrauj zobinu un gāž zvēram pa ribām. Puszirgs noveļas gaŗ zemi, sacīdams: "Liela vajadzība man priekš citiem dzīvību pazaudēt! Līgsim mieru!"

   "Labi - līgsim."