Kurbads atbild: «Ko nu, ķekargalva, vaiksties, ko dziedi, nāc spēkoties!

   Labi. Kurbads cērt, cik jaudas. Nokrīt jau viena galva, bet tūlīt trīs galvas ataug vietā, nokrīt otra galva - trīs vietā, nokrīt trešā galva - trīs vietā. Redzēdams, ka tā galā netiks, tas atsviež zobinu un ieķeras kailām rokām milzim sprandā. Tomēr milzis uz pirmo ķērienu iedzen pretinieku līdz ceļiem zemē un otrreiz līdz padusēm. Kurbads, to redzēdams, saka:

   «Visi karotāji brītiņu atpūšas, atpūtīsimies arī mēs.»

   Labi. Milzis apsēžas, atpūšas, bet Kurbadam tik rūp mātes palīdzība.

   Ja nu - vai māte zina nākt, kad pusbrāļi aiz miega bada ne kausa redz, ne ziņas laiž. Viņš norauj pastalu no kājas un sviež taisni istabas logā, kur brāļi iemiguši. Šie atmostas, paskatās - kauss asinīm pilns. Nu skrien kā sadeguši ar ziņu pie ķēves, un šī viens divi Kurbadam palīgā. Tagad gāja smaļi. Kuru galvu dēls nocirta, tur māte spēra tik stipri, ka baltas dzirksteles šķīda un nocirsto vietu izdedzināja tā, ka jaunas galvas vairs nespēja pieaugt. Maz acumirkļos milzis guļ kā bluķis.

   Pēc cīniņa Kurbads iet iztīrītā istabā pārgulēt. Miegs taču tik ātri neuzbāžas, un gulētājs sadzird, ko sienu šķirbās mušas, kukainīši pārrunā:

   «Tāds negantnieks, apkāva mūsu vīrus! Lai nu vīrus apkāva, lai, bet nokauto sievas, raganas, atriebsies tiem knauķiem. Kad viņi rītu visi trīs ies pa ceļu, tad tu, trīsgalvja sieva, paliksi par gultiņu. Gultiņu ieraugot, tam vienam uzies tāds miegs, ka tūlīt iegulsies, un tad, zināms, tas mūsu nagos. Tu, sešgalvja sieva, paliksi par avotiņu, jo, avotiņu ieraugot, tas otrs tūlīt būs gauži noslāpis, viņš dzers, bet tad, zināms, tas mūsu nagos. Bet deviņgalvja sieva paliks gan par čūsku, gan sumpurni un māksies tikmēr tam stiprajam negantniekam virsū, kamēr vīru atriebs.»

   No rīta Kurbads atdod sapūsto naudu mātēm, lai tam būtu pārtikas papilnam, un tad dodas ar abiem pusbrāļiem ceļā. Ceļmalā tas ierauga jauku gultiņu. Meitas dēlam tūlīt uznāk tik salds miegs, ka nemaz atturams no gulēt iešanas. Bet Kurbads to neatļauj. Viņš atjož zobinu un pārcērt krustu pār gultiņu. Gultas vietā paliek tik asiņu peļķe, un miegs arī pagalam.

   Tālāk iedami, ierauga dzidru avotiņu. Saimnieces dēlam tūlīt tādas slāpes, ka par varu pie avotiņa dzert. Kurbads to neatjauj. Viņš atjož zobinu un pārcērt krustu pār avotu. Avota vietā paliek asiņu peļķe, un slāpes arī tūdaļ pagalam.

   Pēc triju dienu gājuma pusbrāļi nonāk svešā, svešā zemē, kur valdniekam trīs meitas, kamēr pirtī mazgājušās, nozadzis velns. Valdnieks apsolījis jaunāko meitu un valdību tam atdot, kas spēšot viņas atrast. Kurbads tūlīt piedāvājas par meklētāju. Pusbrāļi grib iet pa pasauli meklēt, bet Kurbads saka:

   «Ne tā - kur zudušas, tur jāiesāk meklēt, pirtī zudušas, pirtī jāiesāk.»

   Vakarā Kurbads paņem vāli, zobinu, putraimus un katlu.

   Pirtī tas iekur uguni un vāra putru, pusbrāļi nevar tik ilgi sagaidīt, tie aizmieg. Ap pusnakti sāk pirts durvis čīkstēt. Velns ielien pirtī un ber pelnus putrā. Bet Kurbads noķer velnu, iever durvīs un tik mietē ar vāli pa muguru. Velns sāpēs apsola visu ko dot. Došot tādu stabulīti, kuru papūšot desmit mazi rūķīši no zemes izlīdīšot un katru darbu iespēšot. Kurbads paņem gan stabulīti, bet mietē no jauna, kamēr teikšot, kur trīs meitas iegrūdis. Velns, redzēdams, ka nieki būs, sāk beigās stāstīt:

   «Tur viņa lauka galā ir purvs. Purva vidū uz roziņas liels, liels akmens. Ja akmeni noveltu, tad ietiktu dziļā, dziļā apakšzemes caurumā. Pa šo caurumu jālaižas lejup, tur meitas būs.»

   Kurbadam ar tām ziņām pietiek. Viņš palaiž velnu, pamodina pusbrāļus un iet purvu meklēt. Jā, itin pareizi, lauka galā purvs, purva vidū roziņa un uz roziņas tik liels akmens kā siena kaudze. Kurbads piepūš vaigus un ieveļ akmeni purvā, ka nočūkst vien. Bet ko nu? Kā tiksi pa caurumu lejā? Te tam iešaujas prātā stabulīti papūst. Kā pūtis labi stipri, tā desmit rūķīši klāt. Ko pavēlot?