Kāda saimnieka septiņas meitas reiz mežmalē grābušas sienu. Te piepeši izskrējis lācis un devies meitām virsū. Šās visas nobijušās un sākušas bēgt. Lācis dzinies pakaļ, noķēris jaunāko un aiznesis savā alā. Lācis, redzēdams, ka noķertā meita ļoti skaista, to nesaplosījis vis, bet paturējis par sievu.

   Pēc kāda laika noķertai meitai piedzimis dēls, cilvēks, kuru māte nosaukusi par Lāču Krišu. Tas nu brīnum ātri audzis un pieņēmies spēkā un gudrībā. Kādā dienā, kad lāča nebijis mājā, tas teicis mātei, ka vajagot no alas aizbēgt, jo te viņam nemaz nepatīkot. Māte arī bijusi mierā ar dēla nodomu, bet bēdājusies, kā lai lielo akmeni atveļot no alas cauruma, kuru lācis katru reizi, projām iedams, aizvēlis alai priekšā.

   Krišus ar vienu spērienu aiztriecis akmeni sāņus, un nu tikai ņēmušies abi bēgt. Bet lācis dzinies bēgļiem pakaļ, noķēris abus, atvedis atpakaļ, ieslodzījis alā un aizvēlis divreiz tik smagu akmeni kā pirmāk alas caurumam priekšā.

   Otru dienu Lāču Krišus jau bijis tik stiprs, ka arī šito atgrūdis no durvīm, un nu sākuši ar māti atkal bēgt. Bet arī šoreiz tos lācis pamanījis, panācis, atvedis atpakaļ un ieslodzījis alā, aizveldams četri reizes smagāku akmeni priekšā kā agrāko.

   Dienu vēlāk jau Lāču Krišum bijis tik daudz spēka pieaudzis, ka arī šo akmeni atgrūdis no cauruma un aizbēdzis ar māti uz viņas tēva mājām. Arī šoreiz lācis dzinies pakaļ, bet dēlu panācis tikai pie mātes tēva mājām. Dēls ieskrējis istabā, paķēris no sienas stopu, bultas un nošāvis lāci.

   Nu Lāču Krišus atstājis māti pie tēva un pats devies pasaulē. Tas gājis, gājis, ieraudzījis liela koka galotnē mazu vīriņu sēžam.