Otrā dienā Lāču Krišus un Kokugāzējs gājuši medīt, putru vārīt palicis par Kokugāzēju stiprākais Kalnugāzējs. Bet arī tam tāpat izgājis kā Kokugāzējam.

   Trešo dienu palicis Lāču Krišus mājās. Arī šoreiz ienācis mazais, garbārzdainais vīriņš un, Lāču Krišum ne aci neuzmetis, devies pie putras katla. Lāču Krišus to grūdis nost, bet šis tam ķēries krūtīs. Nu Lāču Krišus palicis dusmīgs, sakampis to, iznesis ārā, mežā, pārplēsis divžuburu ozolu un tur ielicis mazā vīriņa bārzdu. Bet šis pa nakti izrāvis ozolu ar visām saknēm un ielīdis ar visu ozolu bārzdā, savā alā.

   Otrā rītā Lāču Krišus redzējis, ka mazais vīriņš pazudis ar visu ozolu, pasaucis abus biedrus, un sākuši to meklēt. Meklēdami uzgājuši zemē caurumu. Nu piesējuši lielam grozam garas virves un laiduši ar to Kokugāzēju caurumā. Nebijuši necik dziļi ielaidušies, kad Kokugāzējs iesācis bļaut, lai dziļāk nelaižot, jo tam briesmīgi salstot.

   Nu kāpis grozā Kalnugāzējs. To ielaiduši drusku dziļāk, bet tas sācis kliegt, ka šim esot ļoti karsts. Taisnību sakot, ne pirmajam bijis salti, ne otram karsti, bet tik abiem bijis bail dziļāk laisties, jo manījuši, ka caurums beidzas pašā ellē. Beidzot Lāču Krišus kāpis grozā un nolaidies dibenā. Tur tas ieraudzījis vareni skaistu meitu, bet tā bijusi pieslēgta ar dzelžu ķēdēm pie sienas. Lāču Krišus, tik lielu skaistumu redzēdams, palicis tīri kā stulbs.

   Bet skaistā meita iesaukusies:

   «Bēdzi projām, bēdzi! Kad pārnāks mans vīrs, tad viņš tevi saplēsīs gabalos!»

   Nu Lāču Krišum radusies dūša, tas izrāvis zobinu un saucis: «Es nebīstos tevis dēļ! Lai viņš nāk šurp!»