«Kas tu tāds esi?» Lāču Krišus prasījis mazajam vīram.

   «Esmu Kokugāzējs,» vīriņš atteicis.

   «Nu, tad apgāzi šos piecus ozolus, kad jau tik liels stiprinieks esi,» Lāču Krišus teicis.

   Vīriņš kritis vienam ozolam klāt un sācis to gāzt. Gan ozols locījies, bet negāzies. Lāču Krišus kā kampis, apgāzis visus piecus ozolus uz rāviena. Kokugāzējs piedāvājies Lāču Krišum par draugu, un nu gājuši abi tālāk. Gājuši, gājuši un ieraudzījuši augsta kalna galā mazu vīriņu. Bet vīriņš nebijis vis tik mazs, tikai tāds izskatījies, tādēļ ka stāvējis uz augsta kalna. Šim nu Lāču Krišus prasījis:

   «Kas tu tāds esi par vīru?»

   «Esmu Kalnugāzējs,» tas lepni atbildēja.

   «Kalnugāzējs! Nu, tad apgāzi šito kalnu, kad lielies tāds stiprinieks esam.»

   Gan Kalnugāzējs pūlējies, bet kalns tikai mazu lietu kustējies. Nu Lāču Krišus ņēmis un smiedamies to apsviedis. Nu arī Kalnugāzējs piebiedrojies Lāču Krišum un Kokugāzējam, un visi trīs gājuši tālāk.

   Gājuši, gājuši, uzgājuši lielu mežu un mežā mazu mājiņu, tanī tie apmetušies dzīvot. Lāču Krišus un Kalnugāzējs gājuši medīt. Kokugāzēju atstājuši mājā, lai vāra putru. Kad bijis putru izvārījis, ienācis kāds vīriņš īkšķa lielumā un asi garu bārzdu. Tas, neko neskatīdamies, meties pie putras katla, sācis strēbt un izstrēbis visu.

   Gan Kokugāzējs to grūdis nost no katla, bet nevarējis vis veikt, jo mazais vīriņš cirtis Kokugāzējam krūtīs tā, ka tas iegājis tentertenteriem kaktā. Mazais vīriņš, izstrēbis putru, aizgājis projām. Tūdaļ arī pārnākuši abi medību biedri, Lāču Krišus ar Kalnugāzēju, bet tiem vajadzējis iet gulēt ar tukšu vēderu.