Te tam iešāvies labs padoms prātā, tas vaicājis velnam:

   «Vai tu saviem kalpiem arī ļauj pusdienā atpūsties?»

   «Nu tad atpūtīsimies mēs arī!»

   Arī velns jau bijis piekusis un bijis ar Lāču Krišus padomu mierā. Velns atpūzdamies dzēris no ūdens mucas, Lāču Krišus tamēr krietni sadzēries no spēka mucas.

   Nodzērušies sākuši kauties no jauna. Nu bijis Lāču Krišus tik stiprs, ka nocirtis velnam sešas galvas uz pirmā cirtiena. Tās citas arī itin ātri nokapājis tā, ka jaunas nespējušas augt. Nu tas atsvabinājis pieslēgto meitu.

   Tā, viņam pateikdamās, uzmaukusi pirkstā savu gredzenu un iedevusi mutes lakatiņu. Lāču Krišus to iecēlis grozā un pavēlējis Kalnugāzējam un Kokugāzējam ārā izvilkt. Šie, izvilkuši un ieraudzījuši skaisto meitu, nenolaiduši vairs grozu, bet paņēmuši skaistuli un aizbēguši.

   Nu Lāču Krišus ilgi maldījies pa elli. Maldīdamies ieraudzījis kādā kaktā mazo vīriņu, kas bijis paslēpies ar visu ozolu bārzdā un, šo ieraudzīdams, drebējis vien no bailēm. Lāču Krišus tam prasījis, lai pasaka ceļu, pa kuru no elles izkļūt, tad izņemšot tam ozolu no bārzdas. Tas nu rādījis divējas durvis un teicis, lai ejot pa labai rokai, tur būšot ala — un pa to tikšot ārā.

   Krišus pavēris kreisās durvis, bet, redzēdams, ka tur briesmīga uguns kuras, gājis, kā vīriņš teicis, pa labi roki. Gājis, gājis, iznācis no tumšās alas netālu no kādas ķēniņa pils. Tur gājis iekšā, prasījis darba un salīdzis par grāvju racēju.

   Grāvjus tas racis brīnum ātri, aplam lielus un dziļus, tā ka visi par viņa spēkiem brīnījušies. Pat ķēniņa meita iznākusi slaveno grāvju racēju apbrīnot. Lāču Krišus bijis aptinis pirkstu ar dāvāto lakatiņu, lai citi neieraudzītu dārgo gredzenu. Lāču Krišus, ķēniņa meitu redzēdams, pazinis to par to pašu, kuru reiz atsvabinājis no velna nagiem.

   Meita šā gan nepazinusi, bet pazinusi savu lakatiņu. Lakatiņu tā likusi atraisīt un nu ieraudzījusi arī savu gredzenu. Nu viņa vedusi Lāču Krišu uz pili pie tēva un stāstījusi, kas grāvju racējs esot par slavenu varoni.

   Vēlāku Lāču Krišus apprecējis ķēniņa meitu, un, kad vecais ķēniņš miris, tad šis palicis viņa valstij par valdinieku un dzīvojis ļoti laimīgi.