Pieslēgtā izstāstījusi, ka tā esot ķēniņa meita un ļoti ilgojoties pēc saviem vecākiem, jo velns, viņas tagadējais vīrs, to esot ar varu nolaupījis, un tādēļ labi būtu, ja Lāču Krišus velnu uzvarētu. To teikdama, tā rādījusi Lāču Krišum divas mucas: ūdens mucu un spēka mucu, mācījusi, lai mucas pārmainot: spēka mucu lai ieveļot ūdens mucas vietā — un atkal otrādi.

   Ja velns atnākot un tie abi sākot kauties, tad, ja Lāču Krišus piekūstot, lai tikai dzerot no spēka mucas, tad velnu noveikšot. Velns, viltību nemanīdams, dzeršot no ūdens mucas un palikšot nestiprs kā bijis. Tikko meita bij beigusi stāstīt, te arī velns ienācis ar sešām galvām. Sarāvis degunu un ostīdams teicis: «Kas te par svešu smaku?» Pie tam arī ieraudzījis Lāču Krišu un kritis tam virsū.

   Bet Lāču Krišus to uzvarējis itin ātri.

   Drīz pēc tam ienācis otrs velns ar deviņām galvām. Arī tas tūdaļ sācis ar Lāču Krišu kauties. Deviņgalvis bijis daudz stiprāks kā sešgalvis. Ilgi abi cīnījušies, te velnam sācis trūkt spēka. Ātri tas kritis pie ūdens mucas un sācis dzert, Lāču Krišus viltību nemanīdams. Lāču Krišus atkal dzēris no spēka mucas.

   Kad abi bijuši nodzērušies, tad Krišus bijis tik stiprs, ka nocirtis velnam visas deviņas galvas ar trim cirtieniem.

   Pēc kāda brīža Lāču Krišus dzirdējis, ka zeme sāk dunēt un trīcēt. Te ari ienācis pats vecais velns, pieslēgtās meitas vīrs, ar divpadsmit galvām. Svešu smaku saozdams un savus brāļus nokautus redzēdams, tas neganti saskaities un kritis Lāču Krišum virsū. Gan šis dūšīgi gainījies un vēcinājis savu zobinu, bet, kuru galvu velnam nocirtis, tās vietā izaugusi tūdaļ jauna. Jau Lāču Krišum sākuši spēki gurt, tas gribējis dabūt no spēka mucas dzert, bet velns tam tik dikti uzmācies, ka nebijis laika.