Reiz dzīvojis brālītis un māsiņa. Viņi bijuši bāreņi un dzīvojuši pie bargas audžumātes, kas viņus visādi spīdzinājusi un mocījusi. Reiz bērni norunājuši bēgt no bargās audžumātes. Kādā tumšā naktī bērni atstājuši mājas un maldījušies pa mežiem un laukiem. Kādā dienā brālītis sacījis:

   «Vai, māsiņ, cik man ļoti gribas dzert. Es dzeršu no šīs govs pēdas.»

   «Nedzer, mīļo brālīt, tu paliksi par vērsīti. Audžumāte tās pēdas apbūrusi,» māsiņa lūgusies.

   Brālītis paklausījis māsiņu, un gājuši tālāk. Bērnus mocījis izsalkums un slāpes. Ceļa malā bijušas iemītas zirga pēdas, kurās bijis sakrājies ūdens. Brālītis atkal gribējis dzert, bet māsiņa lūgusies:

   «Nedzer, mīļo brālīt, tu paliksi par kumeliņu.»

   Brālītis pārvarējis lielās slāpes un paklausījis māsiņai. Gājuši atkal tālāk, ciezdami slāpes un izsalkumu. Ceļmalā brālītis ieraudzījis aitas pēdiņu, pilnu ar ūdeni, un nenocieties, noliecies pie pēdiņas un padzēries. Brālītis palicis par auniņu ar zelta radziņiem. Māsiņa aplikusi valdziņu auniņam ap kaklu un gājusi tālāk.

   Gājusi, gājusi un iegājusi lielā pils dārzā. Atpūtusies dārzā un tad gājusi pilī. Kungam viņa ļoti patikusi, un tas paņēmis viņu par audzēkni. Kungs sūtījis viņu augstās skolās, lai viņa izglītojas. Kad māsiņa bijusi jau liela, kungs viņu apprecējis.

   Viņi dzīvojuši abi nu laimīgi, bet vecajai audžumātei tas nepaticis. Viņa gribējusi viņu laimi izputināt. Kungs aizbraucis uz ārzemēm. Tanī laikā jaunajai sievai piedzimis puisītis. Viņa gulējusi ļoti slima.