Kādam puisim bijusi tais pašās mājās, kur viņš dzīvojis, saderēta līgava. Rudenī jaunais pāris bij nodomājis kāzas svinēt. Bet kāds nelāgs cilvēks bij nodomājis kāzas izjaukt. Tas bijis turpat kaimiņa saimnieks, īsts gnīda: kas otram bijis, to vajadzējis viņam dabūt, lai kas. Šis saimnieks slepeni aizgājis pie puiša līgavas un sastāstījis pilnu galvu: "Ko tu iesi pie nabaga plukatas, nāci labāk pie manis, man mājas, man lopi, man maize, man ērta dzīve."

   Iesākumā puiša līgava atmetusi ar roku, bet kad saimnieks slepeni atlīdis vēl otru, trešo reizi, tad meita palikusi tāda šaubīga, pati īsti nezinājusi, kam ticēt, vaj puisim, vaj saimniekam.

   Reiz puisis aizbraucis uz mežu pēc žagariem. Tikko iesācis strādāt, tas pacēlis acis un ieraudzījis, ka saimnieks atkal iet pie viņa līgavas. Neko darīt - atstājis žagarus un skrējis uz mājam. Bet saimnieks, puisi pamanīdams, knaši ielēcis abrā un pārsedzies ar maizes drānu. Puisis ieskrējis iekšā un dusmās uzprasījis: "Kur diedelnieks palika?" Līgava neteikusi nekā, tik pamirkšķinājusi ar acīm, lai meklē abrā. To manīdams, puisis lūdzis savam saimniekam, lai pārdodot abru viņam. Saimnieks par jokiem noprasījis desmit dukātus, bet puisis nemaz nejokojies, viņš teicis: "Labi, kad pārnākšu no pilsētas, tad tūlīt aizmaksāšu!"

   To sacījis, puisis paķēris garu valgu, notinis abru kā vīstokli no viena gala līdz otram, lai kaimiņa saimnieks neizmuktu un tad licis abru pār plecu un aizgājis uz pilsētu. Pilsētnieki saskrējuši bariem un ziņkārīgi jautājuši:

"Puisīt, brālīt, ko tu nesi, kas tas ir?"

"Ko nesu - jaunu velnu nesu!"

"Parādi mums arī jauno velnu!"

"Samaksājiet man divdesmit dukātu!”