Vienam vecam, vecam, neredzīgam tēvam bija trīs dēli - divi gudri, viens muļķis. Tēvs bija izaudzinājis tādu ābeli, kam zelta āboli. Bet no tā laika, kad vecais piepeši palicis neredzīgs, sāka katru nakti viens zelta ābols nozust. Tēvs beidzot iedomājās, lai abi gudrie brāļi ābeli sargā. Bet miega pūžņi tev nosargās: noliekas garšļaukus, aizmieg. Nu sūta muļķīti pie ābeles. Tas izsēžas līdz mazai gaismiņai - nekā. Patlaban muļķītis domā istabā iet, te pašulaik mazs putniņš zelta spalviņām klāt un noknābj vienu zelta ābolu. Bet muļķītis manīgi notver putniņu aiz astītes un nes ar visu ābolu iekšā. Pie durvīm zelta putniņš viņu gauži lūdzas, lai palaižot. Šim paliek žēl, un tādēļ saka:
«Es tevi labprāt palaistu, man tevis nevajaga, bet kā atbildēšu tēvam?»

  «Še, puisīt, ābols, še viena zelta spalviņa - un atbildi tēvam tā: noķēru putniņu, noņēmu ābolu, palaidu putniņu, spalviņu paturēju!»

   No rīta muļķītis iedod tēvam ābolu un saka, kā putniņš mācījis. Tēvs, to dzirdēdams, žēlojas:

  «Kāpēc viņu palaidi, tā bija mana Laima. Būtu to pie manis ienesis, tad es būtu palicis redzīgs. Tagad, mani dēli, visi trīs eita tēva Laimiņu meklēt.»

   Visi trīs aiziet. Aiz vārtiem gudrie vairs neņem muļķīti līdz - šie aiziet kopā, viņš viens pats. Mežā muļķītis apmaldās. Te gadās sirms, sirms vilks un saka:

   «Ko bēdā, lai gudrie iet. Sēdies man mugurā, es tevi aiznesīšu tur, kur tas putniņš ir. Tas putniņš būs jauks, būrītis vēl jaukāks. Tomēr klausi mani: to būrīti neņemi, paņemi putniņu un nāci tūdaliņ ārā.»
Te muļķītis apsolās, bet tur tam citāds prāts:

   «Kā lai putniņu bez būrīša pārnesu - ņemšu abus.»

   Bet būrītis bijis ar smalku zelta stīgu pie ķēniņa gultas piestiprināts. Līdzko šis nu būrīti ņem, te ķēniņš atmostas un liek saviem sargiem ņēmēju saķert. Par sodu ķēniņš uzliek muļķītim tādu zirgu atvest, kam sudraba spalva, zelta krēpes. Te nu bija - būrīti ņemdams, dabūja pie meklētā vēl meklējamo klāt.