Jaunākais dēls paņem savu šaujamo rīku un aizjāj. Bet uz ceļa zirgs nokūst. Dēls domā: "Pag, pag! iedošu maizes klincīti, gan tad tu atžirgsi!" Zirgs apēd klincīti un nosprāgst, divas vārnas pielaižās zirgam acis knābāt, tās arī nosprāgst. Dēls iebāž vārnas kulītē un aiziet. Ap vakaru tas ieiet kādā mājiņā, kur veca māte ar divpadsmit dēliem dzīvo. Dēli, visi divpadsmit, ir briesmīgi slepkavas, bet tai brīdī tik māte vien mājā.

   "Vai nav ko iekost?" jaunākais dēls vaicā.

   "Ir gan, bet ēd knaši, jo kad mani dēli pārnāks, tie tevi nomāks."

   "Cik dēlu tev ir?"

   "Man pavisam divpadsmit."

   "Skat nu, vecenīte, tad jau dikti labi! Še manā tarbiņā divi balodīši, izcep tiem vieniem sešiem vienu balodīti, tiem otriem sešiem to otru. Es paēdīšu un steigšos projām."

   Jaunākais dēls, labi paēdis, neaizgāja vis projām, bet klusu uzlīda uz istabas augšieni. Vecene, ar balodīšu cepšanu nodarbodamās, to nemaz neievēroja.

   Pusnaktī dēli pārnāk un tūlīt :prasa: "Kas te par svešu smaku?"

   "Kas nu par smaku? Dabūju divus balodīšus un izcepu vieniem sešiem vienu, otriem sešiem otru."

   Dēli nu paēd, bet tūlīt arī atstiepjas, vecene noskrubina kauliņus - ta arī gatava. No rīta jaunākais dēls iet tālāk. Iet, iet - cik ilgi neēdis iesi? - gribas ēst. Te, par laimi, tas izdzird, ka turpat blakus stirna brēc. Viņš pārliek savu šaujamo rīku pār plecu un saka tā: "Ja es redzēšu to stirnu nošautu, tad būšu ķēniņš, ja nenošaušu, tad man jāmirst tepat mežā neēdušam."