Aizmuguris gan šāvis, tomēr nošāvis. Tagad, labi paēdis, atpūties, sukājis iet, kamēr nonācis pilī, kur tūlīt uzdevis princesei šādu mīklu: "Citreiz biju liels medinieks. Es nošāvu vienu, tas nošautais nošāva divi, tie divi nošāva papriekšu divpadsmit un beigās vēl vienu. Otrā dienā šāvu to, ko neredzēju un ēdu to, ko biju redzējis."

   Mīkla desmit dienu laikā jāuzmin, bet padoma prasīt princese nedrīkst nevienam pašam. Princese izminās, izminās - nevar uzminēt. Vakarā jaunākais dēls piedabū princeses durvju sargu uz savu pusi un saka tā: "Klausies, ja es tikšu par ķēniņu, tad iecelšu tevi par padoma devēju, bet tev jāizdara tas, ko lieku - noklausies tu man aiz durvim, ko princese labu runā."

   Durvju sargs tā izdara. Viņš pasaka jaunākajam dēlam, ka princese tādus vārdus mētājusi: "Ak tu nejēga, tavu grūtu mīklu! Bet, nekas! man desmit dienu laika. Es deviņas dienas sūtīšu savas kalpones, lai rauga no viņa mīklu izvilkt, ja tām neizdosies, tad desmitajā dienā iešu pati. Tik labi jāuzmanās, lai neviens nedabū zināt, ka esmu gājusi padoma prasīt!"

   "Labi, tu esi varens durvju sargs! Paņem savas šķiltavas un paslēpies manā istabā. Kad kalpones pie manis ienāks mīklu izvilināt, tad es šķaudīšu, bet tiklīdz ka iešķaudos, tad šķil, ko māki."

   Labi. Necik ilgi, te viena kalpone klāt. Bet tikdrīz, kā uzsāk valodas par mīklu, ta jaunākais dēls iešķaudās un durvju sargs šķiļ, ko māk. To dzirdēdama, kalpone aiziet klupdama krizdama un nemaz neatjēdzas, ka aizmirsusi savu lakatiņu paķert.

   Tām astoņām neizgaja labāki.