Pēc kāzām jaunais ķēniņš paņem karaspēku un aiziet raudzīt, ko labu viņa vecais tēvs un māte dara. Uz ceļa tam iekrīt prātā, to slepkavu būdiņu nopostīt, kur abas vārnas par balodīšiem devis cept. Karavīri noplēš jumtu, uzplēš grīdu - aktu manu dieniņu: apakš grīdas liels pagrabs un pagraba dibinā viņa paša abi vecākie brāļi piesieti. Nabadziņi pie beigām novārguši, lai gan ēdiena tur papilnam, jo pagrabā slepkavas sanesuši milzīgu kāpu visādu ēdienu, dzērienu. Brālis, to redzēdams, tūlīt prasa: "Brāļi, mīļie, kā te ietikāt? Vai tad mīklas nedevāt minēt? Vai tad jūs nepakāra?"

   "Mēs jau līdz ķēniņa pilij nemaz netikām. Slepkavas mūs sagūstīja un tūlīt aizsūtīja viltus ziņu tēvam, ka esam pakārti, ka mīklas princese uzminējusi. To viņi darīja tādēļ, lai tēvs mūs nemeklētu un tā viņu mitekli neuzietu un neizpostītu."

   Kas nu varēja būt priecīgāks par veco tēvu un veco māmuliņu, kad jaunākais dēls, par ķēniņa znotu palicis, vēl pārved abus vecākos dēlus dzīvus. Viņi raudāja trīs dieniņas, trīs naksniņas prieka asaras un tad aizgāja savam jaunākajam dēlam līdz uz pili.

l.A. 851. A. Lerchis - Pušktitis Džūkstē - Pienavā. LP, II, 18, 11.