Desmitajā dienā raudzīs pati princese uz savu laimi mīklu izkrāpt. Viņa atver durvis un bailīgi prasa: "Puisīt, vai esi viens pats te istabā?"

   "Kāpēc tā prasi?"

   "Jā, puisīt, man bail, ka kāds nenoklausās, ko tevim prasīšu."

   "Tad jau tu gribēsi laikam mīklu zināt?"

   "Nu, kā tad. Puisīt, mīļais, pateic man tik to pirmo vārdiņu, vairāk negribu."

   Tos vārdus izteicot, jaunākajam dēlam paliek tik mīksta sirds pret princesi, ka nevar atturēties, nepateicis mīklas pirmo vārdiņu, pat šķaudīt tas aizmirst. Un tas trakākais vēl tas - savā nejēdzībā tam izsprūk vēl mīklas otrs vārdiņš. Šis tūlīt gan apķer, ko padarījis, sāk tūlīt arī šķaudīt, šķiltavas arī nožvirgst, pat princeses lakatiņš paliek turpat, bet princese jau projām - tai divi mīklas vārdiņi pietiek.

   No rīta princese mīklu pateic, jaunākajam dēlam jāiet pie kārtavām. Bet iekams to kar, tas izlūdzas no ķēniņa vēl beidzamo reizi pie kārtavām vieglāko mīklu uz pasaules princesei uzdot. Kēniņš domā: "Nu kas par nelaimi, ja viņa tik grūtu uzminēja, tad jau vieglāko pasmiedamies uzminēs."

   Noiet pie kārtavām jaunākais dēls uzdod mīklu: "Redziet, citreiz biju liels medinieks. Desmit stirnas šāvu - tās gaļas man izmuka, tās ādas man vēl tagadin."

   Šo mīklu princese nebija gaidījusi. Mini, nu mini, ko pati ar savām kalponēm izdarījusi. Teiksi tēvam, ka mīklas pirmos vārdiņus izvīlusi, tas neiet. Minēsi šo mīklu, arī neiet, jo tad tēvs vēl labāk dabūs zināt, ko izdarījusi. Nebūtu tie lakatiņi tur palikuši, jeb nebūtu mīklu uzdodot noteikts, padoma prasīt nedrīkst nevienam pašam, tad jau vēl kaut kā izķeparātos, bet tagad cits nekas neatliek, kā jaunāko dēlu precēt. Un tā arī notika.