Labi. Pastaris otrā rītā pārbrauc pie tēva un izstāsta visu ko piedzīvojis, pēc ka nācis. Tēvs nevar izdomāt, ka lai šķiltavas, degli klusu aizved, bet Pastaris atsaka: "Iešūsim uguns lietas aiz svārku oderes, tad aizvedīšu kā nabagus!"

   Labi - tā izdara. Pret vakaru tēva mājas nodreb un notrīc: lielais vīrs kliedzis pirmo reizi. Pastaris steidzas projām. Līdz ko labi pusceļā, te zeme nodimd - lielais vīrs kliedzis otru reizi. Līdz ko labi jūrmalā, te jūra nožvākst: lielais vīrs kliedzis trešo reizi. Nu uziet uz kuģi. Lielais vīrs prasa: "Vaj paņēmi ko līdz?"

   "Pats labi redzi, ka nav neka!" Pastaris atbild.

   "Nu, tad brauksim!"

   Kuģis aiziet ka viesulis, viens divi pie pils klāt.

   Vakarā Pastaris aiziet gulēt, bet neaizmieg. Līdz ko labi tumšs, tā sāk viens čabināties. Pastaris tūlīt uzšķiļ uguni un ierauga daiļu meiču. Bet šī no uguns sabīstas un aizbēg.
No rīta lielais vīrs pie Pastara iekšā.

   "Ak tā, tēviņ, tu man ugunī šķilsi! Nāci līdz!"

   Pastaris iet. Bet laukā lielais vīrs sagrābj Pastari un aiznes to pār jūru uz augstu, augstu kalnu, pašā virsotnē. Tur tas atstāj Pastari un pats pazūd.

   Pastaris izstāvas galotnē vienu dienu, otru, cik ilgi stāvēs? Raudzīs līst zemē. Nu lien, nu rāpjas, nu mocās un cīnās, kamēr tad lielām mokām trešajā dienā norāpjas ar saskrambātām rokam, asiņainiem ceļiem, sadriskātām drēbēm. "Labi, ka tik tāļu!" Pastaris iesaucās un iet taisni projām. Gar mežmalu iedams, tas ierauga nogāztu zirgu, iedurtu zobinu un četrus ēdējus izsalkušām mutēm. Pastaris grib garām iet, bet tie viņu nelaiž, sacīdami: "Puisīt, neej secen! Mēs četri virsnieki nogāzām šo zirgu, tev zirgs mūsu starpā jāizdala! Viens no mums ir zvēru virsnieks, otrs putnu virsnieks, trešais zivju virsnieks, ceturtais skudru virsnieks. Ja taisni mācēsi dalīt, tad tev labi samaksāsim."