Labi - Pastaris ņemās dalīt. Zvēru virsniekam iedod abus činkšļus, putnu virsniekam abus plečus, zivju virsniekam viduci, skudru virsniekam galvu. Pastaris nu iedur zobinu kur atradis un grib tūlīt aiziet, bet virsnieki to nelaiž, sacīdami: "Tu mācēji labi dalīt, par to tev labi samaksāsim. Še tev no zvēru virsnieka viens sariņš. Ja tev kāda nelaime uzbruktu, tad pavirpini sariņu un piemini zvēru virsnieku - tūdaļ tavs spēks būs deviņreiz lielāks par paša zvēru virsnieka spēku. Tad še tev no putnu virsnieka viena spalviņa. Ja tev reiz kāda nelaime uzbruktu, tad pavirpini spalviņu un piemini putnu virsnieku - tūdaļ varēsi deviņreiz ātrāki skriet un laisties neka pats putnu virsnieks. Tad še tev no zivju virsnieka viens zvīnītis. Ja tev reiz kāda nelaime uzbruktu, tad pavirpini zvīnīti un piemini zivju virsnieku - tūdaļ varēsi deviņreiz vieglāki un ātrāki peldēt neka pats zivju virsnieks. Tad še tev no skudru virsnieka viena kājiņa. Ja tev kādreiz nelaime uzbruktu, tad pavirpini kājiņu un piemini skudru virsnieku - tūdaļ varēsi deviņreiz dziļāki zemē līst, nekā pats skudru virsnieks.

   " Labi - Pastaris pateicās par dāvanām un aiziet.

   Pret vakaru zeme sāk dimdēt, jūra putot un, re, lielais vīrs Pastarim klāt, noprasīdams:

   "Kas tev atvēlēja no kalna zemē līst?"

   "Pastaris atvēlēja!"

   "Ak tā!" lielais vīrs iesaucās, "nu, ja Pastaris atvēlējis, tad Pastarim jāizput!" Un nu lielais vīrs gāžas Pastarim virsu, bet Pastaris mudīgi, mudīgi pavirpina zvēru virsnieka sariņu, piemin viņu un tad sakampj lielo vīru tik sparīgi, ka visa zeme nodimd. Acumirklī lielais guļ ka bluķis. Nu cīnās, nu raustās, bet lielais nekur pabūt. Beidzot Pastaris saka: "Ja neteiksi, kur tava dzīvība atronās, tad piesiešu tevi tik stiprām saitēm pie šīs klints, ka ne mūžam vaļā netiksi - tev būs jānomirst badā ka sunim. Kraukļi tevi apēdīs!"

   Lielais vīrs lūdzās, lai tā nedarot, tas viņam par lielu kaunu, viņš būšot teikt.