"Nu, labi, - tad saki - tiksi vaļā." Pastaris saka.

   "Redzi, Pastar, viņpus jūras ir tā pils, kur tevi pirmo reizi aizvedu Pils pagalmā ir stabs. Ja pie staba piesistu ar mazo pirkstiņu, tad nokristu zobins. Ja ar zobinu noietu uz tuvējo mežu, tad gadītos liela čūska mežā. Ja kāds spētu čūskai ar zobinu galvu nocirst, tad izskrietu no galvas zaķis. Ja zaķi noķertu, nokautu, tad izskrietu no zaķa balodis. Ja balodi noķertu, nokautu, tad izkristu no baloža pauts. Pautā guļ mana dzīvība. Bet tu to, Pastarīti, nevari ar visu savu milža spēku izdarīt, jo pauts krizdams iekritīs deviņas asis dziļi zemē."

   "Labi, tagad tieci vaļā!" Pastaris iesaucās. To teicis, viņš palaiž lielo vīru, aiziet jūrmalā, pavirpina zivju virsnieka zvīnīti, piemin viņu un tad pārpeld viens divi pār jūru līdz pilei. Ieiet pagalmā - jā, ir gan stabs. Pasit ar mazo pirkstiņu - zobins zvaukt! zemē. Nu saķer zobinu un steidzās uz mežu pēc čūskas. Čūska izlien šņākdama pretim, bet, ka Pastaris dod ar zobinu, tā galva ripodama aizripo. Tomēr tai pašā acumirklī zaķis arī ārā un lobj ko māk no meža ārā. Pastaris knaši pavirpina putnu virsnieka spalviņu, piemin viņu un noķer zaķi. Zaķis turas pretim, bet šņaķt! zobins noņem tam galvu. Līdz ko galva nokrīt, te balodis ārā un mākoņos augšā, bet Pastaris atkal pavirpina putnu virsnieka spalviņu, piemin viņu un noķer balodi, lai ir to nokautu. Līdz ko balodis pagalam, te pauts bļaukt! deviņas asis dziļi zemē iekšā. Tagad Pastaris pavirpina skudru virsnieka kājiņu, piemin viņu un ielien, kā skudra pantam pakaļ. Maz acumirkļos pauts no zemes apakšas ārā. Tagad Pastaris steidzas ar pautu uz pili. Aiziet tur - lielais vīrs jau priekšā.

   "Tu kāroji pēc manas dzīvības, lielo vīr, bet nu tava dzīvība manās rokās!" Pastaris iesaucās. To teicis tas drāž pautu lielajam vīram ar tādu sparu pierē, ka viss pauts sašķīst un lielais vīrs, augšpēdu atkrizdams, izpūš dzīvību.

   Pastaris nu bij brīvs, no sava kaklakunga tas bij atpestījies. Bet tagad tam stāv prātā tā daiļā meiča, ko toreiz uguni šķiļot, paredzēja. Viņš domā: "Kur citur tā būs, kā pilī? Jāiet raudzīt."

   Ieiet pilī: kā tad - meita sēž itin bēdīga.

   "Ko nu gaudi!" Pastaris tai uzsauc," priecājies labāk, jo lielais vīrs pagalam - es viņu uzvarēju."
   "Ko? Vaj patiesi?" meita brīnījās. "Kā, puisīt, par manu izpestīšanu tev lai atmaksāju?"

   "Palieci man par līgaviņu, tad būs atmaksāts." Pastaris atbild.

   "Labi - lai notiek tā.

   Un nu Pastaris pārveda savu līgaviņu tēva mājās un nosvinēja brašas kāzas.