Nu, tad labi! tikko deviņgalvis uzcelsies, tad tas tūlīt sauks tevi iekšā un sūtīs pie darba. Bet tu itin droši atsaki: esmu līcis tikai par dienu strādāt. Man, kungs, cāļu acis, nevaru redzēt pa nakti. Pēc šiem vārdiem viņš tevi visādi knaibīs, bet tu cieties un ne balsa neparādi, gan tad viss būs labi."

   Kā meiča izstāstīja, tā arī notika. Bet dēls ciešās uz postu un nesaka ne vārdiņa. Beidzot deviņgalvis atstājās, nospļaudamies: "Pi, tu maita, nevarēju balsa dabūt dzirdēt!"
Līdz ko nu deviņgalvis apgulies, tad meita klāt ar zāliem un sazāļo iekniebtās brūces. Un tūlīt dēls mana, ka otrs spēks piegadījies. Bet meita saka: "Puisīt, nebrīnies, tas nav vis tavs spēks, bet deviņgalvja, jo tik daudz, cik deviņgalvim spēks izgāja, tevi mocot, tikpat daudz tevim piegāja klāt. Tik pacieties vēl nākošu nakti un saki tā, kā mācīju."
Nākošā naktī deviņgalvis atkal sūta dēlu pie darba. Bet dēls atbild: "Esmu licis tikai pa dienu strādāt. Man, kungs, cāļu acis, nevaru redzēt pa naktī!"

   To dzirdēdams, deviņgalvis klāt un moca, ko nagi nes. Šis sakož zobus un nesaka ne vārda. Beidzot tas atstājas, nospļaudamies: "Pi, tu maita, nevarēju balsa dabūt dzirdēt!"
Līdz ko nu deviņgalvis apgulies, meita atkal sazāļo brūces. Šim nu jau divreiz tik liels spēks klāt, nekā vakar.

   Trešo vakaru viss notiekas tāpat, tik deviņgalvis nu vēl briesmīgāki moca. Tomēr dēls ciešās un izcieš arī. Deviņgalvis šovakar nospļaujas trīs reizes, sacīdams: "Pi, tu maita, nevarēju un nevarēju balsa dabūt dzirdēt!

   "Tagad meita sazāļo brūces un nu šim trīsreiz tik liels spēks klāt, nekā vakar. "Tas labi!" meita priecājas. "Še tev ass zobins un šīs zāles. Eji tu pie deviņgalvja iekšā un nocērti viņam visas galvas, kamēr tas nesadabū jaunus spēkus. Ja deviņgalvis spļauj ugunis, tad leji tās zāles virsū un cērti, ko māki, zāles uguni apdzēsīs."