Kā katrreiz, tā arī tagad - dusmās dažlabs nevajadzīgs vārds izsprūk. Tomēr tas slimākais bij tas - gredzens pazudis. Kā nu līdz līgavai tikt? Nabadziņš iet pa ceļu un raud. Te gadās veca sieviņa. Tā Laimiņa. Viņa prasa: "Dēliņ, kādēļ raudi?"

   Šis izstāsta visu, kā noticis.

   "Jā, dēliņ, kādēļ apsmēji Laimas māmuliņas labo prātu?"

   "Neapsmēju, neapsmēju, tas nelāgais vārds tāpat man izspruka!"

   "Nu labi! Še apauni to kurpīti un aizskrieni pie Mēneša, ceļu paprasīt uz Pilsētas kalnu."
Aizskrien pie Mēneša, bet šis nekā - lai skrienot pie Saules, tā, pa dienu staigādama, vairāk esot ievērojusi. Aizskrien pie Saules, bet šī nekā - lai skrienot pie Vēja, tas lienot visās šķirbiņās klausīties. Aizskrien pie Vēja, padod labdienu, izprašina, jā, tas raudzīs gan Pilsētas kalnu pateikt. Vējš paņem divpadsmit stabulītes, iziet laukā un pūš. Pārskrien vienpadsmit Vēji, Ziemelis vien nevar pārskriet. Nu sauc Ziemeli, lai visi pakšķi krakšķ. Ne cik ilgi Ziemelis māja: "Ko pavēlot?"

   "Kur tik ilgi biji?" Vēju tēvs uzprasa.

   "Nāku no Pilsētas kalna!" Ziemelis vēl pūzdams, elsdams atbild.

   "Aizvedi man to cilvēku uz Pilsētas kalnu!"

   "Vai, mīļo Vēju tēv, viņš jau mani nepanāks!"

   "Nemuldi niekus, viņam Laimas māmuliņas kurpes kājā!"

   Ziemelis sāk skriet, bet šis, kā laiž vaļam, tā Ziemelim papešus vien min. Viens divi, abi Pilsētas kalnā klāt.

   Tagad, laimīgais dēls apprec ķēniņa meitu un dzīvo laimīgi.