Dēls sagrābj zobinu un nocērt trīs galvas. Šis spļauj negantas ugunis. Kā spļauj ugunis, tā uzlej zāles, apdzēš uguni un nocērt visas deviņas galvas. Līdz ko devītā galva noripo, tā brīc! brīc! brīc! kalns nodreb un tai vietā izceļas jauks, jauks pilsēts. Meita nu saka: "Tagad varam kāzas turēt un tev jāpaliek par šās pilsētas ķēniņu, jo esmu sava nelaiķa tēva, šās pilsētas ķēniņa, vienīgs bērns."

"Meitiņ, tas neiet!" dēls atsaka. "Man jau uz kāzām arī jāaicina savi vecāki, radi, draugi. Es aizbraukšu tai pašā laiviņā visus saaicināt."

   "Labi, labi, tad še tev mans gredzens. Ja to apgrozīsi trīsreiz saujā, tad aiztiksi, kur tik vēlies. Tik sargies mājā teikt, ka es, tava līgaviņa, skaista esmu. Eji nu eji, tik nepiemirsti, ko tevim nosacīju."

   Dēls nu pagroza gredzentiņu saujā un nonāk acumirklī pie tēva. Nu ielūdz tēvu, ielūdz māti kāzās, beidzot jāiet tik vēl radi lūgt. Pie radiem ietot, jātiek caur muižu. Kungs, pa muižu staigādams, uzprasa, kurp iešot. Tā un tā.

   "Kā tad pie ķēniņa meitas tiki?" kungs prasa.

   "Tā un tā."

   "Nu, vaj ķēniņa meita arī ir skaista?"

   "Nav skaista, kungs!"

   "Nu, vaj tik skaista būs, kā mana vecākā meita?"

   "Nava tik skaista, kungs!"

   "Nu, vaj tik skaista, ka mana viduvējā meita ?"

   "Nava tik skaista, kungs!"

   "Nu, vaj tik skaista, kā mana jaunākā meita?"

   To prasot, šim paliek dusmas. Viņš saka: "Lieci mani mierā! Ne tavas meitas tik skaistas var būt, nedz arī ir, mana līgava desmitreiz skaistāka!"